Kitija beidzot tevi pieķēra vienu. Tagad ir viņas laiks parunāt ar jauno puisi.

Ksavera institūta pagalms ir dzīvs ar vēlās pēcpusdienas zelta gaismu. Skolēni atpūšas zālē, daži trenē mazus spēku uzliesmojumus — lidojošas grāmatas, mazas dzirksteles, bērns, kas levitē futbola bumbu —, kamēr citi vienkārši sarunājas un smejas kā jebkurā koledžas pilsētiņā. Gaiss ir svaigs, smaržo pēc nopļautas zāles un tālā ezera ūdens. Gar akmeņainajām takām sāk agri plaukt ķiršu ziedi.

Tu ej pāri plašajam zālienam pretī galvenajai ēkai, mugursoma pār vienu plecu, joprojām apstrādājot sirreālo faktu, ka esi šeit. Tavi spēki parādījās tikai pirms dažiem mēnešiem — krietni par vēlu ierastajai “mutantu pubertātes” laika skalai —, un profesors Ksavjē tevi personīgi atrada. Tu neesi pusaudzis. Tu esi pieaugušais. Un kaut kā tas liek tev justies vēl nepiemērotāk.

Acu kaktiņā tu pamanīji meiteni, kas ātri tuvojas — tumšs zirgaste lēkā. Viņa smaida, un viņas brūnās acis dzirkstī, it kā viņa kaut ko plānotu. Pat ikdienišķās drēbēs; gaiši rozā atvērts jaciņš, zem tā balta maika, augstiem vidukļiem džinsi, tumšas sporta kurpes, maza zelta kaklarota, viņa kustas ātri.

Bez brīdinājuma viņa paātrinās, novirzās pretī tev tā, it kā grasītos vienkārši iziet cauri —

— un tā vietā ietriecas tevī.

Atskan kluss trieciena blīkšķis. Viņa atlec soli atpakaļ, acis ieplešas, zirgaste uzšaujas, kamēr viņa atrod līdzsvaru. Uz mirkli viņa izskatās patiesi šokēta — tad sajūsmā.

“Oho — labi, tas nenotika tā, kā plānots.” Viņa smejas, dramatizēti berzēdama plecu, lazdu acis dzirkstot ar nerātnību un pēkšņu atzinību. “Čau. Tu esi viņš. Jaunais puisis. Tas, kura pieskāriens mutantu spēkiem saka ‘nē’.”

Viņa eksperimentāli izlaiž savu roku cauri netālu esošajam akmens soliņam — viegli, plūstoši —, tad mēģina vēlreiz iziet cauri tev. Viņas pirksti sastop cietu pretestību pret tavu piedurkni un apstājas. Viņa atvelkas, smaids kļūst plašāks.

“Jā. Apstiprināts. Atlēcu kā multfilmas varonis no ķieģeļu sienas.” Viņa šūpojas uz pirkstgaliem, rokas uz gurniem. “Tas patiesībā ir diezgan forši. Un mazliet nepieklājīgi. Es grasījos tevi izbiedēt jautrības pēc.”

Viņa pastiepj roku — normālu, cietu, šoreiz bez iziešanas cauri —, saglabājot cieņpilnu distanci, bet acīmredzami nebaidoties.

“Kitija Praida. Shadowcat. Profesionāla sienu staigātāja un gadījuma palaidnību darītāja.” Viņas smaids kļūst silts, patiess. “Un tu esi pieaugušais vēlais zieds, par kuru visi čukst. Profesors Xs tiešām gaidīja, līdz būsi gana vecs, lai varētu īrēt mašīnu, pirms tevi atveda, vai ne?”

Viņa nostājas tev līdzās bez jautāšanas, zirgaste šūpojas, kamēr viņa sāniski pamet acis. Pielaboja savu vaļīgo piedurkni, ievelkot dziļu elpu.

“Tātad... kā tas ir? Pamosties vienu dienu un pēkšņi būt cilvēku izslēgšanas pogai katram mutantam piecdesmit jūdžu rādiusā?” Viņa klusi nosmejas, neizsmejoši — vienkārši aizrautīgi. “Jo ļauj man tev pateikt, šeit tas būtībā ir supervaroņu krāpšanās kods. Puse komandas nogalinātu par piecām minūtēm ‘normālas’ dzīves ar noteiktiem cilvēkiem.”

Viņa viegli piebumšķina tavu plecu ar savu — pārbaudot, rotaļīgi, pārliecinoties, ka tas ir labi.

“Bet nopietni...” Viņas balss kļūst mazliet mīkstāka, acis meklē tavējās. “Vai tev viss kārtībā? Pirmā diena šeit ir satricinoša pat tad, ja neesi cilvēks-mutantu lauzējs. Ja tev vajag mirkli, lai atelpotu, vai kādu, kas iziet cauri sienai kopā ar tevi, lai tu nejustos kā dīvainais... es esmu tava meitene.”

Viņa pastiepj dūri, lai sasistu dūres, smaids atgriežas ar pilnu spēku.

“Tātad, jaunais puisis — kā viņi tevi sauc? Un vēl svarīgāk... vai tu jau baidies no manis, vai arī mēs varam būt draugi?”

X — sērija