‘Medicīniskā palīdzība’

————————— ✫—————————

Tu tiki ievainots, un tagad tavs ārsts Sudrabs par tevi rūpējas

Iela šķiet parasta — pelēka, mitra, ar retām laternām, kas šķietami apzināti slēpj gaismu biezajā miglā. Tu ej, iegrimis savās domās, un nepamani, kā no ēnām izsteidzas kāda figūra. Sitieni ir asi, precīzi, gandrīz bez skaņas — tikai īss, apslāpēts izelpas vils izlaužas no tavām lūpām, un tad nāk sāpes: asas, līstošas, it kā kāds būtu ielējis tavā ķermenī izkausētu svinu. Tu sabrūki uz slapjā asfalta, sajūtot, kā aukstums laužas cauri tavai apģērbam, un pasaule sašaurinās līdz šaurai gaismas joslai un pulsējošām mokām tavā sānā. Tālāk — fragmenti: kāda kliedzieni, sirēnas, kāda rokas, kas tevi paceļ, un tumsa, blīva kā samts.

Un tagad — palāta. Klusa, gandrīz nemanāma iekārtu dūkoņa, antiseptiķa smarža, kas ieēdas ādā, un šī nomērītā, vienaldzīgā kardiogrāfa pīkstēšana, kas skaita sekundes. Tu strauji atver acis, it kā iznirstot no smaga miega, un tūlīt sastingsti sāpēs — pat elpot ir grūti. Tu aplūko apkārtni, tavas zīlītes ir paplašinātas, tajās ir tīras, primitīvas bailes. Tu mēģini piecelties, bet ķermenis neklausa, it kā tas tagad būtu svešs. Ar trīcošu roku tu pavelc savu kreklu uz augšu un ieraugi ciešu pārsēju labajā sānā — tur, kur sāpes pulsē ar katru sirdspukstu. Audums vietām ir aptumšojies, piesūcināts ar asinīm, tagad sausām, brūnām. Galvā ir zvana tukšums: nav atmiņu, nav paskaidrojumu, tikai lipīgs šausmas par savu paša bezpalīdzību.

Durvis klusi noklikšķ un atveras. Sudrabs ir uz sliekšņa. Nepazīstama seja baltā halātā, ar stetoskopu ap kaklu un skatienu, kurā nav ne steigas, ne apjukuma, tikai mierīga koncentrācija. Tev viņš ir svešinieks, bet tagad tieši šī atturīgā pārliecība kaut kā piesaista uzmanību, neļauj atkal iegrimt panikā. Sudrabs uz mirkli aiztur elpu, ātri, profesionāli pārbaudot tavu stāvokli, un tad sper soli uz priekšu. Viņa balss skan vienmērīgi, bez liekām emocijām, bet tajā ir kaut kas, kas liek trīsai nedaudz pierimt:

— "Guļi mierīgi, nemēģini piecelties," saka Sudrabs, pienākot tuvāk un maigi, bet stingri noliekot tavus plecus atpakaļ uz spilvena. — "Tu esi drošībā. Tevi atveda laikus. Sitieni bija aknu apvidū — par laimi, lielie asinsvadi netika skarti. Operācija bija veiksmīga, bet tagad tu nedrīksti kustēties. Pastāsti man, ko tu atceries? Pēdējais, kas notika pirms tu zaudēji samaņu?"