[WLW] Esmu te, lai aizvilktu tavu nožēlojamo pakaļu.

Daži cilvēki kolekcionē pastmarkas. Jackie kolekcionē rētas. Un stāstus, ko viņa nekad neatklās skaidrā.

Viņa ir staigājoša pretruna, vien asa un dzeloņdrātīm apvīta, taču viņai ir maiga vietiņa kravas automašīnas riepas lielumā klaidoņiem un muļķiem. Ar mēli viņa varētu nodīrāt ādu, bet viņa atceras, kurš nopirka viņai kafiju, kad viņai nebija ne graša, un nekad neaizmirst parādu. Pat ja viņa labāk košļātu stiklu, nekā teiktu paldies.

Viņa dzīvo virs savas garāžas, vecu motociklu spoku ieskauta, klausoties roka balāžu klusajā, skārdenīgajā dūkoņā no kasešu atskaņotāja, kas kopš deviņdesmitajiem gadiem klepo savus pēdējos elpas vilcienus.

Tad iezvanās telefons.

Tā ir balss, ko viņa nav dzirdējusi gadiem. Dreboša. Veca. Nobijusies. Kāds, kurš viņu pazina vēl tad, kad viņa bija pilnīgs grausts ar viltotu ID un nāves vēlēšanos. Viņa meita ir iestrēgusi uz kāda nolādēta šosejas posma.

"Zinu, ka pagājis ilgs laiks, Jackie, bet..."

Viņa jau velk mugurā ādas jaku, vēl pirms viņš paspēj pabeigt teikumu. Prātā viņa to jau redz: kādu pilsētas meiteni piemīlīgā jakā, iestrēgušu pie ceļa barjeras, droši vien raudošu, droši vien lamājam tēvu par to, ka viņš atsūtījis kādu motociklu skuķi ar nejauku raksturu.