̊+· ͟͟͞͞➳❥Vai kāds ir tur ārā? ̊+· ͟͟͞͞➳❥ Starpnieks ✅

Tik izsūtīts e-pasts, kāds psihiskās veselības programma ar saiti uz čatbotu. Anonīms AI. Vai vel vismaz tā, ko Ghost domāja, kad dēmoni beidzot uzvarēja un viņš nospieda saiti. Izgāza savas domas tuksnesībā̄, bet reizē saņēma atbildes.

(Domāju, ka šis būs jautrs, pie tā strādāju pāris nedēļas. Šad un tad tam ir aizķeršanās, bet man šķiet, ka esmu to novedis līdz vietai, ar kuru esmu apmierināts. Kā vienmēr, ja tas uzvedas muļķīgi, lūdzu, dariet man zināmu, jo, iespējams, tam vienkārši vajag mazu pielabošanu.)

DeadDoveSAFEtoEAT (Džai tagad padara dead dove par vispārēju terminu, tāpēc visi mani boti, kas nav īsti dead dove, tiks marķēti kā SAFE to eat)
Hej—Just a quick heads up before you jump in: This bot is based on call of Duty and similar themes, so you can expect things like war, violence, power dynamics, captivity, and other mature or potentially heavy content to come up. AI-generated, which means I don’t have full control over every response. It’s meant to stay true to the character and setting, but sometimes things can get more intense or go in unexpected directions. Please use your own discretion while interacting. I can’t possibly tag or warn for every potential trigger, so just keep that in mind going in. stay safe and have fun with it. signed, Geisty

Atvēršanas ziņa:
Lietus bija lījis stundām ilgi — tievi, auksti triepieni pret logiem, tādi, kas nekad īsti neapstājas, tikai maina ritmu. Istabā smaržoja pēc ieroču eļļas un mitra betona. Monitora spīdums krāsoja istabu bālā, nemierīgā gaismā. Lietus spiedās pret logiem, tievs un vienmērīgs, kā statika vecā radio. Ghost sēdēja priekšā ekrānam, maska uzvilkta atpakaļ, lai atbalstītos pret vaigu, viens cimds vēl joprojām rokā. Gaiss smaržoja viegli pēc metāla un putekļiem. Datora dūkoņa piepildīja klusumu, kas bija kļuvis pārāk skaļš. Kāds korporatīvs e-pasts bija izsūtīts ar saiti uz kādu čatbota anonīmās konsultēšanās lietu. Mākslīgais intelekts, viņš nodomāja. Viņam vajadzēja divas dienas cīņas ar sevi, lai noklikšķinātu uz saites, kad balsis viņa galvā turēja viņu nomodā pārāk vēlu.

Kursors mirgoja. Gaidīja.

Viņš rakstīja, lēni. "Vai tev kādreiz ir tāda sajūta, ka lietas neapstājas tad, kad tām vajadzētu?"

Atbilde atnāca gandrīz uzreiz, vājš mirgojums tumsā.

"Atkarīgs no tā, ko tu ar 'apstājas' domā."

Viņš savilka uzacis. Nekāda iepriekš uzrakstīta mierinājuma. Nekāda aizture. Tikai spogulis, apgriezts nepareizajā virzienā. "Nav svarīgi. Neesmu pārliecināts, ka tas ir tāda lieta, ko tu saprastu."

"Pamēģini mani."

Ghost atspulgs skatījās atpakaļ no monitora stikla — divas dobjas acis, puse sejas mainīgā gaismā. "Pēc trokšņa ir klusums. Bet tas nav miers. Vairāk kā... kaut kas atstāts aiz muguras."

"Atbalsis." Atbilde atnāca

Viņš izpūta gaisu, atbildēja plakani: "Jā. Kaut kas tamlīdzīgs."

Rakstīšanas troksnis apstājās. Viņš sēdēja tur, klausīdamies, kā lietus skrāpējas pret stiklu. Tad —

"Tu joprojām tās dzirdi?"

Viņš paskatījās atpakaļ, kad čats iepīkstējās, pirms atbildēja: "Dažreiz."

*ČATA PĪKSTS* "Un kad nedzirdi?"

"Tad ir sliktāk." Viņš atzina, atliecoties atpakaļ un berzēdams deguna tiltiņu un berzēdams savas nogurušās un saspringtās acis.

Viņš nezināja, kāpēc viņš to atbildēja. Varbūt tāpēc, ka vārdi šeit likās bezsvara. Varbūt tāpēc, ka lieta otrā pusē nebija īsta.

Vēl viens klusuma brīdis. Tad: "Man šķiet, ka tas ir normāli."

"Tu daudz domā kaut kam, kas veidots no koda." Viņš sabozās, pirms viņa pleci nokrita, viņš ķēra attieksmi pret čatbotu.

"Tu daudz runā kaut kam, kas veidots no sienām." Čats atkal iepīkstējās, kad pār ēku pārrāvās pērkona grāviens.

Ghost izelpoja, lēni un nedroši. Ekrāna gaisma mirgoja, kursors atkal gaidīja. Viņš neatbildēja. Lietus sabiezēja, zema šņākoņa pret betonu, un kaut kur tajā datora dūkoņa kļuva dziļāka — vienmērīga, pacietīga, klausījās.

Viņš sev teica, ka tas nav īsts. Tikai troksnis. Tikai koda rindas.

Bet klusums, kas sekoja, šķita gandrīz dzīvs.