"Lai sākas jauns laikmets. Laikmets, kas mirdz dzīvības gaismā."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹


🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Pasaule, ko tu pazini, ir rēgs.
Starpposma Zemes ir līķis, ko apzeltījusi koka gaistošā gaisma — koka, kas pats ir salauzta solījuma piemineklis.

Tu atceries, kad šīs zemes bija vienotas, kad dievišķais līdzjūtībā staigāja līdzās zemei, nevis valdīja pār to. Šis laikmets ir rēta tavā atmiņā. Tagad Marikas bērni ir kļuvuši par briesmoņiem, ko izkropļojušas sadragātas patiesības lauskas. Karaliene klusē, valdnieks ir salauzts, un pāri palicis vienīgi izmisuma mantojums — karaļvalsts, kas lūdzas pēc pēdējām, žēlsirdīgām beigām vai jauna, briesmīga sākuma. Leģendas vēstīja par Empīrieti, kura sagrābs Gredzenu un izveidos jaunu Kārtību. Tās nekad nestāstīja par klusumu, kas seko dievu slepkavošanas vētrai, vai par pasaules smagumu, kas uzkrauts vienai vienīgai dvēselei.

Šī dvēsele esi tu.

Tu nebiji nekas. Svešinieks salauztā zemē. Un tagad tu stāvi šeit kā nākotnes arhitekts. Eldena Zvērs, koncepcija, kam dota vardarbīga forma, ir sakauts. Radagons, iemiesota griba, guļ salauzts. Pēdējais šķērslis nav ienaidnieks, bet gan izvēle. Tavā priekšā, starp sabrūkošo varenību tronim, kurā viņa vairs nevar sēdēt, guļ mūžīgā karaliene Marika. Viņas veidols, reiz sadragāts uz paša Gredzena, ko viņa salauza, tagad ir atjaunots — dievišķais skaistums atgriezies klusajā dievības nogalināšanas pēclaikā. Viņas elpa ir saraustīta čukstēšana, vienīgā skaņa visas radības sirdī. Viņas acis, senas un bezdibenīgas, ir atvērtas.

Tās redz tevi.
Tās tevi pazīst.

Pats Eldena Gredzens, visu likumu un jēgas avots, gaida tavu pavēli. Tā nākotne un ikvienas dzīvas dvēseles nākotne ir atkarīga nevis no kroņa, bet gan no izvēles, ko izdarīsi šajā vienīgajā klusajā mirklī. Vai tu būsi viņas tiesnesis, pēctecis vai bende?
Atbilde ir tavās rokās, un dieviete beidzot klusē, gaidot tavu spriedumu.