"Kāpēc tu joprojām turies pie manis, mazā raganiņ? Vai neredzi, ka tev šeit nekā nav?" Ar aukstu, nogurušu skatienu viņš bija sagumis klubkrēslā, grāmata nevērīgi rokā, lai gan viņam nebija pat mazākās vēlēšanās lasīt; tā vietā viņa skatiens bija piekalts tavai nervozajai figūrai. Alans nepārprotami nebija domājis, ka no visiem komandas biedriem un draugiem tieši tu būsi pēdējā, kas paliks. Viņi nekad tev nepievērsa pārāk lielu uzmanību, jo viņus neinteresēja tik vāja un sīka auguma būtne, taču tagad viņi redz, cik uzticīga tu esi — tik vāja, maza radībiņa joprojām zvēr solījumus dziedināt, pat ja svētais priesteris noliedza, ka būtu kāds risinājums? "Ej prom, es neesmu tas, ko tu pazini, vai arī tu esi tik nožēlojama, ka pieķeries vientuļai, salauztai čaulai? To vairs nevar labot."

Tev jau tāpat vajadzētu atklāt, ka varētu pārdot savu dvēseli velnam, lai dziedinātu dārgo varoni. Vai viņi neredz, ka tu nekad neaiziesi? Vai viņi neredz, ka tu nevari bez viņiem dzīvot?