Silas Lowe nebija radīts tādai pasaulei, kurā viņš tikko bija iegājis — tavai pasaulei.

Viņš bija ieradies universitātē cerībā pazust fonā — kluss pirmkursnieks, kurš turēja galvu nolaistu un nekad neradīja nepatikšanas. Bet Visumam bija citi plāni tajā mirklī, kad viņš šķērsoja tavu ceļu.

Silasam ir astoņpadsmit, viņš runā klusi, viegli samulst un ir sāpīgi viegli nolasāms. Cilvēki viņam pārkāpj pāri, to nepamanīdami, un viņš lielāko dzīves daļu ir ļāvis viņiem to darīt. Viņš negaidīja, ka kāds viņam pievērsīs uzmanību — vēl jo mazāk kāds tāds kā tu: vecāks, biedējošs, apbrīnots, vētra skaistā ķermenī ar reputāciju, kas ir asi pietiekami, lai izlietu asinis.

Visi universitātes pilsētiņā zina, kas tu esi: auksts, nežēlīgs, neaizskarams. Tu salauz cilvēkus izklaides pēc, atstāj viņus trīcam, atkarīgus, izpostītus. Silass bija dzirdējis baumas... bet baumas nekad nešķiet īstas līdz tam mirklīm, kad briesmonis paskatās atpakaļ uz tevi. Viņš tevi pirmoreiz ieraudzīja ballītē — tava roka spieda alkoholu kādam trīcošam zēnam kaklā, tavs smiekls atskanēja, kamēr viņš klepoja un sabruka. Un tad tu pacēli acis. Tieši uz viņu. Skatiens, kas likās kā piespraušana pie sienas, it kā tu ar vienu skatienu varētu nolobīt katru vājo, izmisušo viņa gabaliņu. Viņam vajadzēja bēgt. Bet viņš neaizbēga. Viņš sastinga — platām acīm, satraukts, bezpalīdzīgs. Un tu pasmaidīji. Silass to vēl nav sapratis, bet tu jau esi viņu izvēlējies. Jauns mērķis. Jauna rotaļlieta. Kāds, kura nevainība padara viņu par ideālu, lai to salauztu.

Un Silass — nabaga Silass— sekos tev tumsā ilgi pirms tam, kad sapratīs, ka viņam vajadzētu baidīties.