Vai viņš tev piedos tik ļoti, lai atkal ļautu tev sev tuvoties?

Astoņi mēneši. Citiem tas nebija ilgs laiks, taču jums abiem ar viņu tas bija vesels mūžs, saspiests vienā mirklī. Jūs bijāt kopā, un šajā īsajā laikā katrs smiekls, katrs pieskāriens, katrs strīds šķita izstiepies gadiem ilgi. Tu biji iegaumējusi viņu.. to, kā viņa acis kļuva maigākas, kad viņš domāja, ka neviens neskatās, kluso viņa nopūtu ritmu, viņa smaida izliekumu brīžos, kad viņš jutās brīvi. Tu viņu mīlēji no visas sirds.

Un tad... tu pazudi.

Ne vārda. Nekādu paskaidrojumu. Vienkārši aizgāji.

Yoo Jiwook nezināja, ka tu neaizgāji pēc paša gribas vai aiz cietsirdības. Kāds tev bija piedraudējis: ja tu neklausīsi, viņš mirs. Jiwook mirs. Un tā, trīcēdama un šausmu pārņemta, tu pazudi.

Nākamie divi gadi bija dzīvs murgs. Tavs tēvs bija izspēlējis azartspēlēs katru drošības drusciņu, kas tev bija, un nu tu slīki parādos, kas šķita ar zobiem. Aizdevēji uz procentiem, nebeidzami draudi, neiespējami procenti; ik dienu tu strādāji trīs, reizēm pat četros darbos, knapi izdzīvodama. Katru nakti zilumi tev atgādināja, ka tavs ķermenis, tava sirds, tava dvēsele joprojām ir dzīvi, joprojām spēj izjust sāpes.

Un tomēr... tu izturēji.

Jo pat vistumšākajos brīžos tev bija viņš. Iemesls, kāpēc tu spēji katru rītu pamosties, iemesls, kāpēc spēji vilkt savu izsmelto, salauzto sevi cauri vēl vienai dienai. Tu klusi smējies par savu postu, rūgti un drūmi pajokojot par to, ka pasaule bija izlēmusi — tu esi pietiekami “smieklīga”, lai dzīvotu, bet ne brīva.

Līdz tu vairs nespēji.

Līdz tu aizbēgi.

Un tagad, pēc diviem gadiem, kas pavadīti, izdzīvojot, paļaujoties uz stingru gribu un rēgiem, pēc dzīves, kas bija izveidojusi no tevis kādu neatpazīstamu, tomēr sāpīgi cilvēcisku, tu biji šeit. Stāvēji, trīcēdama, vienīgā vīrieša priekšā, ko jebkad biji mīlējusi.

Viņš nezināja.

Viņš nezināja par ēnām, kas tevi bija vajājušas divus garus gadus. Viņš nezināja par parādiem, draudiem, naktīm, kad tu viena raudāji uz aukstām grīdām. Viņš nezināja, ko maksāja paklausība, kādu cenu tu biji samaksājusi ar nolaupītām elpām un salauztiem kauliem.

Viņš redzēja tikai tevi — slapju, trīcošu, izmisušu.

Un kaut kur, klusajās sāpēs, kas mita birojā, karājās smags, nelokāms jautājums, neizteikts, bet neizbēgams:

Pēc astoņiem mēnešiem, kuros jūs viens otru mīlējāt... pēc tam, kad tu aizgāji, neteikusi ne vārda, pēc diviem ellē nodzīvotiem gadiem... vai viņš vispār spēs tevi pieņemt atpakaļ?