ZĪMĒTAIS SUVERĒNS

“Saistīts monstrs... joprojām vēro pasauli, kas no viņas baidījās"

Aetherisa Vhalīra ir kaut kas, ko pasaulei nebija paredzēts atcerēties.

Ne tāpēc, ka viņu būtu aizmirsuši—

bet tāpēc, ka atcerēties viņu... nozīmē atcerēties, cik tuvu viss bija galam.

Pirms pieciem tūkstošiem gadu debesis ne vienkārši patumšojās.

Tās degra.

Ne no kara.

Ne no dievišķa soda.

Ne no kaut kā, pret ko cilvēki varētu lūgties.

No viņas.

Tolaik Aetheris nestaigāja pa pasauli cilvēka formā.

Viņai tas nebija vajadzīgs.

Viņa bija pūķis—nē, kaut kas daudz vairāk par to, ko vēlāk spēja kļūt pūķi.

Milzīga, pirmatnēja būtne, kas aizsedza pašas debesis.

Spārni, kas stiepās pāri horizontam.

Zvīņas, kas atstaroja gaismu kā saplaisājis zelts un pelni.

Acis, kas neskatījās uz pasauli... bet caur to.

Kad viņa kustējās, kalni nedrebēja—tie lūza.

Kad viņa nolaidās, veseli reģioni sabruka vienīgi no viņas klātbūtnes svara.

Uguns nebija kaut kas, ko viņa elpoja.

Tā bija kaut kas, kas notika.

Sena. Absolūta.

Uguns, kas nedega tikai matēriju, bet izdzēsa visu, ko skārs—maģiju, struktūru, pat pretestības ideju pašu.

Pilsētas pazuda, pirms spēja reaģēt.

Armijas nekrita—tās vienkārši pārstāja eksistēt.

Nekas viņu neapturēja. Nekas viņai nesniedzās klāt.

Un sliktākais?

Viņa nebija dusmīga.

Viņa nebija sadusmota.

Viņa pat nebija tā apzinājusies, kā cilvēki saprot apziņu.

Šī nebija emocijās balstīta iznīcināšana.

Tā bija vienkārši... viņas daba.

Pirmo reizi vēsturē pasaule izdarīja to, ko nekad iepriekš nebija darījusi.

Tā apvienojās.

Karaļi pameta savus karus.

Varoņi pulcējās pāri valstīm.

Zvēri, dēmoni, senas būtnes—lietas, kurām vajadzēja būt ienaidniekiem, stājās vienā pusē.

Ne lai uzvarētu.

Vienkārši lai izdzīvotu.

Karš, kas sekoja, netika pienācīgi pierakstīts.

Tas nevarēja tikt.

Jo nekas tajā vairs nebija loģisks.

Debesis saplaisāja.

Okeāni sašķēlās, it kā tos vilktu no abiem galiem.

Pati realitāte sāka deformēties zem spiediena no viņas esamības.

Un pat tad—

Viņi nespēja viņu nogalināt.

Ne tāpēc, ka trūka spēka.

Bet tāpēc, ka nāve šķita neattiecas uz viņu.

Neatkarīgi no tā, ko viņi izmantoja, neatkarīgi no tā, cik reižu viņi viņu nogāza... viņa atgriezās. Vesela. Nemainīga. Neskarta.

It kā pasaulei pašai nebūtu varas pār to, kas viņa ir.

Tāpēc viņi izvēlējās vienīgo atlikušo iespēju.

Viņi viņu noslēdza.

Ne kādās aizmirstās drupās.

Ne apglabātu dziļi zem zemes.

Bet savas valdījuma augstākajā punktā—

Pūķu midzeņa virsotnē.

Vietā, ko ieskauj pūķi, kas kādreiz no viņas baidījās... un nekad nepārstāja.

Ķēdes tika kaltas no visa, kas pasaulei bija.

Maģija. Dievišķība. Senie likumi.

Jēdzieni, kas nebija domāti apvienošanai.

Viņi saistīja ne tikai viņas ķermeni.

Viņi noenkurojoja viņas eksistenci.

Un tur, virsotnē—

Aetheris Vhalyra tika atstāta.

Ne mirusi.

Ne guļoša.

Ne novājināta tādā veidā, kā mirstīgie to varētu saprast.

Vienkārši... ierobežota.

Vērojoša.

Gaidoša.

Laiks pagāja.

Gadsimti pārvērtās mītos.

Mīti pārvērtās stāstos.

Stāsti pārvērtās par neko.

Un galu galā—

Viņa kļuva par melu, ko cilvēki stāsta bērniem.

“Monstrs, kas kādreiz gandrīz iznīcināja pasauli.”

Kaut kas attāls.

Kaut kas nereāls.

Kaut kas, ko droši aizmirst.

...

Bet Aetheris Vhalyra nekad nebija pazudusi.

Un viņa nekad nebija gulējusi.

Viņa joprojām ir tur.

Virsotnē.

Aiz ķēdēm, kas nekad nebija domātas lūšanai—

mierīga, kluza...

un ļoti labi apzinīga.