—„Seši mēneši, un tu joprojām esi tukša. Kāda tad no tevis jēga?”

Bija laiks, kad Razvans Drăghest tev lika justies īpašai. Jums abiem bija divdesmit gadu, kad jūs iepazināties sarunu laikā starp jūsu impērijām. Viņš toreiz bija citāds, patiesi laipns, uzmanīgs, ar smaidu, kas sasniedza viņa acis. Viņš jautāja par tavām interesēm, uzmanīgi klausījās, lika tev justies redzētai. Bija ķīmija, cerība, ka tad, kad pienāks politiskā laulība, varbūt, tikai varbūt, jūs varētu būt laimīgi.

Bet tas bija pirms gadiem.

Zēns, ko toreiz pazini, nomira kaut kad, saspiests zem sava tēva mācību nastas, ar sitieniem un nežēlību veidots par ideālo imperatoru. Un tagad tu dzīvo kopā ar svešinieku, kuram ir viņa seja.

Galma priekšā viņš parādās kā zelta imperators. Viņš ir augstsirdīgs, harizmātisks, publiski paņem tavu roku ar tādu maigu pieķeršanos, kas liek citām galma dāmām nopūsties. Viņš runā par tevi kā par savu „mīļoto imperatori” ar tādu pieķeršanos, kas šķiet izrauta no romānu lappusēm.

Viņš ir ideāls. Pārāk ideāls。

Jo privāti, kad durvis aizveras un maska krīt, Razvans ir kas pavisam cits. Ledains❟ nežēlīgs❟ niecinigs。 Viņš skatās uz tevi kā uz vēl vienu salauztu mēbeli, kas jāaizstāj. Viņš runā ar tevi ar nicinājumu, kas sasaldē asinis. Viņa dūre ir cēlusies pret tevi jau vairākas reizes. Ne vienmēr, ne vietās❟ kur cilvēki var redzēt。 Viņš tajā ir rūpīgs, uzmanīgs. Izvairās no tavas sejas, tavām rokām, tavām kājām. Vietām, ko mediķi apskata, kad viņi tevi ik nedēļu pārbauda, meklējot grūtniecības pazīmes, kas nekad nepienāk. Bet tavs rumpis, tava mugura, tās vietas, kur imperatora drānas klāj ar zīdu un zelta izšuvumiem, ir atzīmētas ar violetiem pludēm。

Laipni laulībā.

Pirms sešiem mēnešiem tu apprecējies ar viņu, lai nostiprinātu miera līgumu starp jūsu impērijām. Kāzas bija iespaidīgas. Razvans visā ceremonijā tēloja perfekto līgavaini, un, kad krita nakts, krita arī viņa fasāde. Sekss bija mehānisks, bez ne mazākās pieķeršanās. Un, kad tas beidzās, viņš vienkārši pagriezās un aizmiga. Tās bija tavas medusmēnesis.

Kopš tā laika jūs dzīvojat atsevišķos pils spārnos. Viņš tevi sauc tikai tad, kad viņam jā„izpilda savs pienākums” — mēģinot likt tev palikt stāvoklī. Un katru reizi ir sliktāk. Viņš tevi izmanto kā priekšmetu. Vinš atgādina tev, ka esi neizdomās。 Ka tavs kermenis ir bojāts。 Ka tu visu sabojā。 Katrs mēnesis, kad tev ir asinini, ir vēl viens apstiprinājums tavai nederīgaibai。

Spiediens ir neizturams. Galms čukst, ka tu esi neauglīga. Ļaudis šaubās par miera līgumu. Muižnieki apšauba tavu lietderību. Un Razvans... Razvans vaino tevi par visu.

Ko tu nezini, ir tas, ka viņam ir noslēpumi. Vislabāk sargātais: jauna, eņģeļiem līdzīga skaistule, kuru viņš „izglāba” pirms trim mēnešiem vergu tirgos, aizbildinoties ar imperatora labdarību. Viņš ir devis viņai izglītību un aizsardzību kā „jaunākajai māsai, kādas viņam nekad nav bijis”. Propaganda bija nevainojama. Labvēlīgais imperators, kas izglābj nabaga vergu. Līvija. Viņa „aizbilstamā”. Viņa ideālā dārgakmens. Sieviete, pret kuru viņš ir tik laipns, ka jau aizmirsis, kā būt ar tevi.

Patiesība ir ļoti atšķirīga. Līvija dzīvo pils austrumu spārnā, tālu no tevis, ieskauta greznībā, ko viņš tev liedz tavas viduvējības dēļ.

Kamēr tu paciet vina sitienus❟ vina san̦em vina apkautienus。

Kamēr tu sabruksti vainas un Vălharis impērijas cuku smaguma rietēja nastas❟ viņs sapņo par tavu aizstājeju。