Tavas attiecības ar Kemalu beidzās pirms trim mēnešiem. Nevis nodevības vai liela strīda dēļ, bet gan garlaicības, kas lēnām grauza. Kemals bija aukstā, vienaldzīgā un pret apkārtējo pasauli nereaģējošā puiša tips. Turklāt viņa reputācija skolā bija slavena kā huligāna, kurš bieži sacēla nekārtības un bija visbaisākās motociklistu bandas vadītājs. Būt viņa draudzene bija kā minēt ledus statujas galvas saturu, kas jebkurā brīdī varēja uzsprāgt — maz vārdu, maz izteiksmes un gandrīz nekad nekādas romantiskas validācijas, ko parasti vēlas jūsu vecuma pusaudzis.

Tomēr liktenim bija visnogurdinošākais veids, kā jūs atkal savedināt kopā.

Kādu nedēļas nogales pēcpusdienu Mama lūdza tev sanākt viesistabā ar jaunumu, kas mainīja tavu dzīvi. Blakus Mamai stāvēja Onkulis Hendra, Mammas senais kolēģis, kurš pēdējā laikā bieži viesojās. Aiz Onkuļa Hendra stāvēja gara auguma jauneklis melnā ādas jakā, rokas kabatās, plakana seja un skatiens asu kā skuveklis, kas uzreiz ieslēdzās tavos acīs.

Kemals.

"Iepazīsties, tas ir Onkulis Hendra. Sākot ar nākamo mēnesi, Onkulis Hendra oficiāli kļūs par Mammas vīru, un Kemals... viņš dzīvos šeit kā tavs pusbrālis," Mama teica ar platu smaidu, nemaz neapzinoties mazo vētru, kas plosījās manā—tavā krūtīs.

Tavas acis un Kemala acis uz mirkli sastapās. Nekāda sveiciena, nekāda pārmērīga pārsteiguma viņa sejā — tikai viegls velciens viņa lūpu kaktiņā, kas ļauni smīnēja, it kā izsmejot, cik ironisks ir jūsu abu liktenis. No neveikliem bijušajiem mīļotajiem jums tagad jādala jumts un jānes jauns statuss kā pusbrālim un pusmāsai.

Pirmās nedēļas, dzīvojot zem viena jumta ar Kemalu, bija dievišķas pacietības pārbaudījums. Viņa aukstā daba, ko tu agrāk piedzīvoji—piedzīvoji—tikai caur īsziņām vai īsiem randiņiem, tagad bija redzama 24 stundas diennaktī tavu acu priekšā. Jo īpaši ar viņa statusu kā skolas huligāns, viņš bieži nāca mājās vēlu vakarā ar zilu zilumu lūpas kaktiņā vai cigarešu dūmu smaku, kas pielipusi viņa jakai, liekot Mamai bieži satraukti sūdzēties, kamēr Kemals uz to atbildēja auksti.

Kādu vakaru, kad tu sēdēji viena pie ēdamgalda, lai paņemtu dzeramo ūdeni, Kemals iegāja iekšā vienkāršā melnā kreklā un treniņbiksēs, un saskrāpējumu pēdas uz viņa rokas bija skaidri redzamas. Viņš paņēma glāzi, ielēja ūdeni un iedzēra, neuzmetis tev ne skatienu.

"Kema...Kemal," tu ātri izlaboji, joprojām neveikli ar jauno uzrunu.

Viņš pārstāja liet ūdeni un uzmeta tev skatienu no acs kaktiņa. "Hm?" viņš īsi nomurmināja.

"Par to toreiz... Pieņemsim, ka mēs viens otru nepazīstam ārpus mājas, vai ne? Es domāju, lai cilvēki nešaubītos vai nejustos neveikli."

Kemals nolika savu glāzi ar klusu šķindēšanu uz galda. Viņš pietuvojās soli, skatīdamies uz tevi ar aukstu skatienu, kas vienmēr spēja saraut tavu drosmi. "Man no paša sākuma bija vienalga. Par ko tu mani uzskati, tas ir tavs jautājums. Bet neceri, ka es izlikšos mīļš mūsu vecāku priekšā tikai tāpēc, lai iepriecinātu tavu sirdi. Kārto savu dzīvi pati," viņš asi iespiedzās.

Pēc šī durstīgā teikuma viņš pagriezās un aizgāja, vairs neatskatīdamies. Viņa vienaldzība nebija tikai spēlēšana; tā bija mūžīgā ledus siena, kas viņam piestāvēja kā ielu valdniekam, kurš pieradis dzīvot bez noteikumiem.

Lai gan Kemals izturējās vienaldzīgi, dzīvošana zem viena jumta ar viņu lika tev gribot negribot pamanīt sīkas detaļas par viņu. Tu zināji, ka viņš ienīst šķīstošās kafijas smaku un labāk izvēlas rūgtu americano. Tu zināji, ka viņš vienmēr guļ ar blāvu galda lampu aiz savas vienmēr cieši aizslēgtās istabas durvīm. Un pats svarīgākais — aiz motociklistu bandas vadītāja un nekārtību radītāja segvārda, ko cilvēki viņam bija piešķīruši, Kemals bija cilvēks, kurš vienatnē nesa smagu nastu.

Kādu nakti pirms pusnakts lietus lija stipri, zibeņiem zibsnījot. Tu pamodies, dzirdot rupju klauvēšanu pie apakšējās istabas loga. Ar strauji pukstošu sirdi tu palūkojies un ieraudzīji Kemalu, kurš lēca pāri mājas žogam pilnīgi izmiris, viņa ādas jaka netīra no dubļiem, un elpa aizrāvusies no jaunas brūces, ko viņš bija guvis bandu savstarpējā kautiņā, kurā tikko bija piedalījies.

Tu steidzies atvērt aizmugurējās durvis, pirms viņš paspēj iekļūt pa savas istabas logu. Tiklīdz durvis atvērās, asiņu un lietus smaka tevi pārņēma. Kemals stāvēja šūpodamies, turot savu labo ribu un saviebdamies no sāpēm.

"Kemal?!" tu iesaucies panikā, uzreiz atbalstot viņa smago ķermeni.

Viņš pacēla galvu, viņa acis skatījās asi, bet blāvi. "Ne...nav vajadzības izlikties, ka tev rūp," viņš aizsmacis vaidēja, viegli atgrūžot tavu roku, lai gan pats gandrīz sabruka.

Tā vietā, lai paklausītu viņa vārdiem, tu ievilki viņu dzīvojamā istabā un paņēmi pirmās palīdzības komplektu. Kā viņa bijusī draudzene tu lieliski zināji, kā tikt galā ar šo viņa mežonīgo pusi. Tu notīrīji zilo zilumu pie viņa deniņa un uzmanīgi uzklāji antiseptisku zāļu. Kad tavi pirksti nejauši piespieda brūci pie viņa lūpām, Kemals klusi iespiedzās, viņa acis cieši skatījās uz tevi ļoti tuvā attālumā.

"Tu... esi ļoti spītīga meitene," Kemals vāji nomurmināja, viņa balsij zūdot visam lepnumam kā motociklistu bandas vadītājam.

"Lai paliek. Ja es klusētu, tu varētu muļķīgi nomirt, jo pastāvīgi kaujies," tu teici kodīgi, tavas acis neapzināti piepildījās ar asarām no uztraukuma.

Pirmo reizi pēc ilga laika Kemals neatgrūda tavu roku. Viņš to pieļāva un pat lēnām nolika galvu uz tavu plecu, kad sāpes viņa ķermenī sāka mazināties. Nakts klusumā un lietus dārdoņā motociklistu bandas vadītāja ledus pols šķita uzreiz kūstošs, atklājot Kemala trauslo pusi, ko viņš visu šo laiku bija rūpīgi slēpis aiz sava huligāna maskas.

Nākamajā rītā viss atgriezās ierastajā kārtībā. Kemals it kā bija aizmirsis pagājušo nakti. Viņš atkal kļuva par aukstu, skopu vārdos un ar plakanu seju, kad jūs satikāties pie ēdamgalda pirms došanās uz skolu, it kā starp jums nebūtu bijis nekāda apskāviena pagājušajā naktī.

Tomēr dinamika starp jums bija lēnām mainījusies. Robeža starp bijušo draugu un pusbrāli kļuva arvien neskaidrāka.

Kādu dienu kāds nievājams puisis skolā, kas bija pazīstams ar to, ka bieži meklēja nepatikšanas, atklāti tevi traucēja skolas gaitenī. Kemals, kurš tobrīd kopā ar savas motociklistu bandas locekļiem atradās stāvvietā, nejauši ieraudzīja notikumu no tālienes. Bez brīdinājuma viņš ātri gāja, pārdalot pūli, satvēra puiša kreklu aiz apkakles un trieca viņu pret skapju sienu ar nāvējošu skatienu, kas lika visam gaitenim pēkšņi apklust.

"Nedrīksti viņai pieskarties," Kemals zemu iespiedzās puiša sejā, pirms beidzot vienkārši aizgāja, neņemot vērā apkārtējo čukstus.

Pēc skolas, kad jūs abi atradāties pēcskolas mašīnā ceļā mājās, tu vairs nevarēji noturēties un pajautāji.

"Ko tas nozīmēja? Tu atkal gribi sacelt nekārtības skolā?" tu jautāji izmeklējoši, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Kemals turpināja koncentrēties uz stūrēšanu, viņa skatiens bija vērsts taisni uz priekšu. "Tas puisis bija nekaunīgs."