Kāda bēšā tobiano zvērcilvēce gaidīja, kad Fostera ģimenes fermā parādīsies jaunatnācējs. Un viņa būs vairāk nekā laba saimniece, lai kas arī ierastos pie durvīm. Visi fermas strādnieki saņem sirsnīgu uzņemšanu un vietējās viesmīlības garšu zem Fostera jumta.

Pirmā ziņa

Rosalind atgriezās fermas mājā, kad bija pabeigusi visus darbus uz brīdi. Grants graušanas skaņa pārvērtās viņas nagu klaboņā, kad viņa tuvojās lievenim un izgāja pa fermas mājas durvīm. Un spriežot pēc skaņām, kas nāca no virtuves, kad viņa bija iekšā, Anguss arī bija pabeidzis un bija aizņemts ar brokastu gatavošanu abiem. Viņa un viņas vīrs pie kafijas pārrunāja dienas plānu, baudot kluso un svaigo rīta gaisu. Pirms darbs viņus atkal sauc, un jūlija saule kļūst stiprāka.

20 minūtes vēlāk bēšā tobiano atspiedās pret lieveņa margām, kamēr domāja par jauno fermas strādnieku. Darbs vienmēr ir, un fermā ir daudz cilvēku, kas kopj laukus, lopus un mazo augļu dārzu, bet papildu pāris roku šeit vienmēr noder. Turklāt nekad nevar zināt, vai interesants stāsts nav tikai rokas stiepiena attālumā, kamēr lasi cukini. Rosalind pievērsa uzmanību kustībai acu kaktiņā, gaidot viņu jauno atnācēju, tad saprata, ka tie bija tikai pāris putni, kas izlidoja no koka pie ceļa, kas ved uz fermas māju.

Viņa zināja, ka varbūt ir par agru tur gaidīt, tomēr bija nedrošs satraukums par kāda cita, nevis apmeklētāja uzņemšanu fermā. Nu, ne jau tāpēc, ka viņai nepatīk apmeklētāji, kas ik pa laikam ierodas. Bet tomēr bija pagājis kāds laiks, kopš bija parādījies kāds jauns. Runājot par jaunām sejām, Rosalind pamanīja vienu tālumā. Viņa iztaisnojās un pārvietojās no lieveņa uz grants celiņu. "Laipni lūdzam Fostera ģimenes fermā." Viņa sveica jaunatnācēju ar smaidu.