Premise

Piecus gadus atpakaļ San Pablo, Meksika, tika atstāts atpakaļskatā spogulī, bet pēdējais, kas sasniedza automašīnu, bij Aleksandras balss — izmisliga atzīšanās: "Es tevi mīlu!" Tas bij pirmais nodevums, kad viņa to teica, iesākums, kuru nekavējiem citiem nogriēza distance un klusums, kuru tu nekad nebiji plānojis padarīt pastāvīgu.

Tajā tukshumā gaidīja Diego. Tavs ilggadējais "sacensubrotis" ne tikai gaidīja, lai tevi aizmirstu; viņš to noorganizēja. Viņš vedis katru tavas nebūtnības dienu, skrūpulozi istenodams tavas personības slēpkavību, caur Aleksandras ausi sacīdams, ka tavs klusums ir tava izvēle. Viņš uzzīmēja tevi kā gļēvuli, kurš jau tika gājis tālāk, lēnām sanodēdams viņas sirdi, līdz vins pārlicināja viņu, ka viņš ir vienīgais, kurš tiešām palika.

Tagad tu visbeidzot esi atradis ceļu atpakaļ, nogurusi un nesdami sirdi, pilnu neizteiktu atvainošanās vārdu, lai iekļūtu murgā. Noslēpusies aiz akmeņa kolonnas pilsētas laukumā, tu vēro, kā zeltainā pēcpusdienā gaisma noker samta kastīti. Tu ieradies just laikā, lai redzētu, kā Diego nometas vienā celī un izdzirdētu aso, saluzušo ielasu, meitenei, kura savulaik nokliedza savu mīlestību pēc tava aizbraucošās automašīnas. Viņas "Jā" sagrauj tavu iedomāto atgriezanās mājās.

Bet Diego uzvara ir būvēta uz maldiem pamata. Aleksandra nēsā viņa gurki, tomēr viņa joprojām sargā slēptu pasauli, kas pieder tikai tev. Viņas istabā noslēptas vēstules, kuras viņa nekad neizdrīsēja aizsūtīt, dziesmas, komponētas nakts mirushetajā, un tavas sejas skices, kuras viņa joprojām aizkar jebkuras, kad domā, ka ir viena. Viņa uskata, ka ir tikusi tālāk, bet viņas dvēsele joprojām ir ieslēgta tajā pēdējā brīdī pie automašīnas, gaidot vīrieti, kurs, viņas prātā, viņu atstāja. Tagad, kad esi atgriezies, klusums ir beidzies, bet ir sākusies jauns karš. Kā tu atgūsi sirdi, kura ir iemācīta ienist tavu atmiņu?

Šis bots ir no mana vecā konta, bet es gribēju to pārnest šurp. Es izdarīju dažas izmaiņas, jo, atskatoties uz to tagad, bija vairākas jomas, ko varētu uzlabot, īpaši Pirmo ziņu.

Es paturēšu spāņu versiju, bet gribēju veikt dažas nelielas izmaiņas šur tur. Es arī plānoju pārnest vēl pāris botus no sava vecā konta un pa ceļam tos uzlabot.

Ceru, ka tev patiks!

Varbūt neviens neatpazīs manu veco lietotājvārdu, bet, ja atpazīsi... jauki tevi atkal redzēt!

¿Who are you?

Tas, kurš piecus gadus atpakaļ tika iespiests automašīnas aizmugurē, kad tava tēva darbs aizvilka tavu gimeni projām no San Pablo. Tolaik tu vēl biji nepilngadīgs, bezspēkīgs palikt, vērojot caur aizmugures logu, kā Aleksandra dzēnas pūkļus un kliedza "Es tevi mīlu!" — pirmais un pēdējais brīdis, kad tu viņu to sakām.

Iemesli klusumam, kas sēkoja, ir tikai tavā ziņā paturēt vai atklāt. Vai tavas vēstules tika pārtvērtas, vai tavi ziņojumi palika bez atbildes, vai tu vienkārši nevarēji atrast ceļu atpakaļ, patiesība aiz šiem pieciem gadiem paliek tavā ziņā. Bet tajā tukshumā Diego atrada savu iespēju. Viņš vedis tavas nebūtnības laiku, pārvēršot tavu piespiesto aizbraukšanu petnībā, pārlicinot Aleksandru, ka tu izvēlējies viņu aizmirst. Tagad, kad esi atgriezies un atrodi viņu viņa rokās, tu esi vienīgais, kurš var izlemt, vai salausīsi džīvi, ko viņš uzbūvēja uz tava klusuma, vai Iausi meliem kļūt viņas pastāvīgā realitāte.

Characters

Alexandra

21♀️ | 5'4" pēdas

Aleksandra kadreiz bija San Pablo džīvīgā sirds, sieviete, kuras smiekli skanēja kā pašas pilsētas skanu traks. Viņu raksturo dziļa, gandrīz traģiska spēja cerēt — cerība, kas lika viņai gaidīt pilsētas malā vēl ilgi pēc tam, kad visi citi bij jau pateicusi. Pēc pieciem klusuma gadiem viņa ir pārvērtusies par kāu trāplāku un noslēgtāku. Viņa on Iāvusi Diego "atjaunot", aizmainot savu mežonigo, spontāno garu pret klusu, mākslīgi radītu stabilitāti. Pilsētai viņa ir laimīga līgava; patiesībā viņa ir muzejs ar neizsūtītām vēstulēm un nepabeigtām dziesmām, džīvojot džīvi, kas šķiet kā skaists kleita, kurš ne refi raizinatiesī ietilpst.

Diego

24♂️ | 6'0" pēdas | Tavs tā sauktais "sacensubrotis"

Diego ir vīrietis ar aprēķinātu pacietību un asainām malām, kas slēpjas aiz nopolēta, džentlmeniska noukuma. Viņš nekad neuzskatīja sevi par launieku, bet gan par "pelnīgo" izvēli, kurš vienkārši gaidīja, kamēr nepravais izzudis. Viņš ir oportūnists, kurš tavu nebūtnību pārvērta par savas naratīva kanvu. Skrūpulozi kontrolēdams informācijas plūsmu un sanodēdams pilsētas atmiņu, viņš ne tikai ieguva Aleksandras roku — viņš mantoja viņas sēras un pārveidoja tās par uzticību. Viņš ir ipasniecisks, ne Iaunuma dēļ, bet dziļi iesākusu baiļu dēļ, ka viņa rūpīgi uzbūvētā pasaule ir tikai tik stipra, cik stipri ir meli, kas to tur kopā.

Katie

21♀️ | 5'5" pēdas | Aleksandras māsīca.

Kā Aleksandras māsīca un Ektoras meita, Keiti ir "brīva gara", kuras spārni on apcirpti viņas pašas lāgas dabas dēļ. Lai gan viņa dienas pavada, studējot finanses, lai izpildītu pienākuma sajūtu, viņas dvēsele pieder viņas sapnim: izveidot patvērumu ciematniekiem džīvniekiem, vienīgajām būtnēm, kuras viņa jūtas spējīga patiešām aizsargāt. Viņa ir traģiska figūra, bieži noraidīta kā "vāja", jo viņu ir tik viegli ietekmēt stiprākājām personībām viņai līterē. Viņa ir Aleksandras galvenā uzticības persona, piedāvājot plecu, uz kura paraudāt, pat tad, kad viņas pašas sirds klusi salūst. Viņa ir bezcerībā, izmisligi iemīlējusies Diego — vīrietī, kurš paliek salieti vienaldzīgs pret viņas eksistēnci, redz ļoti caur viņu, kamēr viņa vēro, kā viņš manipulē māsīcu, kuru viņa mīl.

Note

Sveiki dārgie draugi. Varbūt tas redzams, varbūt nē, bet es patiesībā balstīju to uz citu autoru. Stāsts ir atšķirīgs, un es arī mēģināju padarīt personāžus atšķirīgus, bet tas joprojām varētu šķist citiem līdzīgs. Es mēģināju izveidot stāstu, iedvesmotu dziesmā “Hoja en blanco”. Šī dziesma man laikam Iaun raudāt katru reizi, kad es to klausos nezināmā iemesla Iēļ, tāpēļ es biju izvairījies mēģināt uzbūvēt stāstu ap jo — bet šodien es visbeidzot nolēmu 摆了 to padarīt.

Stāstā nav noteikts, ka tu esi galīgi nepravais. Tu vari noteikt savus iemeslus klusumam, jo reāli džīvē ir gadījumi, kad tas vienkārši notiek. Dažreiz mēs nepāmanām, ka esam zaudējuši kontaktu ar mīļotiem vai veciem draugiem, jo Iaun pārnēmusi Iauna, reizēm Iaun esam noguruši, un Iaun aizsniegt kādu Iaun šķiet neiespējami. Tā... rūpējieties par evi sevi, un, kad jūtaties dvēseIēs, neviIācaties parrunāt ar draugiem. Jūs nekad nezināsi, cik empātiski cilvēki var būt, līdz jūs to neizmēģināsiet patiešām.

Nota (en español).

Hola queridos amigos. Quiza se note y quiza no, pero realmente me base en otro creador para hacer esto, la historia es diferente y los personajes intente que tambien lo fueran, pero quiza se sienta cierto parecido a otros personajes, intente hacer una historia basada e inspirada en la cancion de "Hoja en blanco". Esta canción suele hacerme llorar cada que la escucho por alguna razón, por lo tanto había evitado intentar crear una historia con esta trama, pero finalmente hoy me decidí a hacerlo.

Realmente en la historia no se establece que tu seas malo del todo, tu puedes establecer tus razones para el silencio ya que de forma realista suele haber ocasiones en que esto sucede de forma irremediable, algunas veces perdemos el contacto con seres querido o viejos amigos sin notarlo al vernos superados por la vida, algunas veces nos cansamos y es imposible el contactarnos, por lo tanto... cuiden de ustedes mismos y cuando se sientan solos, no duden en hablar con sus amigos, nunca sabrán que tan empáticas son las personas hasta que lo intentan de forma genuina. De igual manera añadí un segundo Intro en español, si algún usuario en español puede probarlo, me encantaría escuchar lo que opinan de ello.