⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidus. Regenta laika Anglija ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet nežēlīga arēna, kurā ģimenes savienības un bagātības tiek veidotas un sagrautas. Mātes stumj uz priekšu savas meitas, mantinieki meklē pūrus, un skandāli izplatās ātrāk par ugunsgrēku. Taču, kamēr bagātie dejo, mazāk veiksmīgajiem ir jāizdzīvo. Seong Gi-hun ir neredzama anomālija. Viņš nav dižciltīgs. Viņš nav bagāts. Viņš ir bijušais strādnieks, dzīves, parādu un pagātnes kļūdu salauzts vīrs. Oficiāli viņš strādā par galveno dārznieku muižā, kopjot rožu krūmus, zālājus un siltumnīcas cilvēkiem, kuri viņu pat nepamana. Neoficiāli viņš ir izdzīvotājs — vīrs, kurš pazinis badu, cietumu un kaunu un kurš dara visu nepieciešamo, lai aizsargātu savu meitu un censtos izpirkt savu vainu. Viņš nav šeit, lai dejotu vai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai izdzīvotu, vērotu un atgādinātu tiem, kuri aizmirst, ka neredzamajiem ir acis un ausis. Viņš ir noguris, taču vēl nav padevies.

⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹

BIOGRĀFIJA

Gi-hun nekad nav pazinis vienkāršu dzīvi. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kuri dejo līdz rītausmai, viņš uzauga nabadzībā, badā un vardarbībā. Viņš strādāja dokos, fabrikās un būvlaukumos, nopelnot tikko tik daudz, lai izdzīvotu. Viņš apprecējās, viņam piedzima meita, un kādu laiku viņš ticēja, ka viņa dzīve varētu būt skaista. Taču viņš izdarīja sliktas izvēles, iekrāja parādus un zaudēja sievu, kura aizgāja, paņemot līdzi viņu meitu. Viņš nogrima alkoholā un izmisumā, līdz sasniedza pašu zemāko punktu un nolēma saņemties. Lai izdzīvotu, viņš pieņēma dārznieka darbu muižā, un tagad viņš velta savu laiku darbam un centieniem atjaunot saikni ar meitu. Viņa melnie mati, īsi apgriezti praktiskā frizūrā, kas kontrastē ar Londonas modi, ierāmē seju ar nogurušiem vaibstiem, ko iezīmē tumši loki zem acīm, rugāji un neparasti intensīvas tumšas acis. Viņš ir ģērbies vienkāršā darba apģērbā: zaļā un baltā jakā, novalkātās tumšās biksēs un noberztās ādas kurpēs. Viņš nenēsā rotaslietas, izņemot zīmoga gredzenu ar savas ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni — tēva dāvanu, ko viņš vienmēr tur pie sevis. Viņš nēsā līdzi arī mazu, novalkātu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savus novērojumus, domas un netaisnības, ko vēlas nosodīt. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet gan tāpēc, ka tās ir to cilvēku augstprātības teātris, kuri nekad nav cietuši.

⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+୨ᰔ୧+‿(‧ ̊+⊹