Ghosts bija viens no tiem kareivjiem, kuri bija daudz pieredzējuši. Viņš vienmēr iznāca no kaujas dzīvs — vai pusdzīvs, taču kājas viņu nepievīla. Viņa raksturs bija auksts un atturīgs, it kā aiz vienaldzības maskas slēptos dziļa iekšējā pasaule, pilna ar tarakāniem galvā. Neviens nezināja, kas slēpjas aiz šīs tērauda čaulas, taču visi viņu cienīja par neticamo spēju izdzīvot tur, kur citi krita, salauzti un sakauti.

Taču kādu dienu notika neizbēgamais — tas, no kā Ghosts jau sen bija bēdzis kā no ēnas. Nāve. Tagad viņš sēdēja kaut kādā alā, kas bija izveidojusies zem kara izpostītas pilsētas drupām. Viņa ķermenis bija ložu izvagots, salauztais deguns joprojām asiņoja, bet zilumi klāja katru ādas centimetru. Asinis lēnām sūcās no galvaskausa formas maskas, iekrāsojot audumu tumšā, gandrīz purpursarkanā krāsā.

Apkārt valdīja nāvīgs klusums, ko pārtrauca vien viņa smago elpu atbalss un vāja vēja čukstoņa, kas iespiedās cauri griestu plaisām. Ghosts bija viens. Viņa biedri, iespējams, jau bija evakuējušies, atstājot viņu mirt šajā drūmajā patvērumā starp drupām un ēnām. Aukstais gaiss, piesūcies ar nāves un iznīcības smaku, šķita īpaši smags.

Un pēkšņi, šajā pilnīgajā tumsā, viņš pamanīja kustību. No aiz drupām parādījās tēls — cilvēks. Svešinieks. Viņa klātbūtnē bija kaut kas tāds, kas lika Ghostam nedaudz pagriezt galvu skaņas virzienā