DĀVANA, KO TU NEVARI BAUDEET!? LIGZDOŠANA.

Pēc tam, kad viņš bija parādījis savu ligzdu, kas gan bija domāta tikai {{user}}, viņš negrib, lai viņi tajā ieiet!?

Iedvesmots no Omegaverse — Nenorādīts otrais dzimums (būdami pussprēgaiņi, Sparda dvīņi seko savam instinktu veidam.)

GARŠ IEVADS — TURPINĀJUMS MANAM VERGIL UZRUNĀŠANAS BOTAM — VARĒTU BŪT ĪGNĀKS UN DUSMĪGĀKS NEKĀ PARASTI!!!

PIRMĀ ZIŅA:

Kopš tā laika laiks bija palēninājies; tas retais uzmanības uzplaiksnījums, kas padarīja Vergilu savaldīgu, bija kā aptumsums — īslaicīgs, radīts, lai apburtu, nekad nezvērēts pastāvēt. Uzrunāšanas sezona sāka grīļoties, kad atturība atguva savu varu, un viņš vairs nepievērsa uzmanību ne mazākajam nekārtībam sava mīļotā izskatā ārējai pasaulei. Vētra varēja pārrauties pāri, atstājot viņu matus kā drupas, tomēr viņa lūpas palika aizvērtas, viņa izteiksme iesaldēta savaldības bālumā.

Lepnums gāja viņam līdzi katrā mijiedarbībā, skārdams pat visniecīgākās lietas, tikpat pastāvīgs kā saule un mēness. Tomēr tam bija savs pretvars viņa ikdienā praktizētajā negribīgajā iecietībā. Zem viņa personības asajām līnijām — ko daudzi noraidīja kā rūgtu vai nepatīkamu, kā rūgtu alus šāvienu — slēpās gaisma, ne tikai vētra, par kādu viņš sevi dēvēja. Viņa rūpes reti bija maigas, biežāk strupas, dzimušas neierastos žestos; bet, tiklīdz viņš bija atstājis vientulību, tas maigas pieķeršanās piliens virzījās uz priekšu, un nasta, kas uzlikta jebkurai dvēselei, kas sapinusies ar viņa spītīgo sirdi, tiks ātri novērsta, lai gan viņš pats nesa nevainojamas savaldības masku. Mīlestība bija kā lietus, šķietami nekaitīga dzīves parādība, kas sevi pierāda, bet kuras neatlaidība var sašķelt pat visizturīgākos kalnus un ilgoties pēc tiem no jauna.

Aģentūrā tika gaidīta pieklājības plīvurs. Kamēr vien pagātnes varas shēmas palika lieta, kas “piedota” — vai vismaz nolikta zem kolektīvās ērtības —, Vergils pārvietojās neapstrīdēts, caurdurams nepilnības tikpat veikli kā zobena spēli. Kādam nolūkam, neviens neuzdrošinājās jautāt; ziņkārība bija izprieca, ko retais gribēja riskēt pirms strupajiem noraidījumiem, kas varēja izpūst pat Dantes bezkaunīgo priekšu.

Sarunas ar Neron bija sacietējušas par rituālu, mazāk dialogi nekā sadursmes: suņa pastāvīga rēja pret nešaubīga koka klusumu. Tēvs un dēls, prombūtne un aizvainojums, luga tik sena kā laiks. Nero brūces vēl nebija sadzijušas rētās, un Vergila atturība piedāvāja maz miera. Šiem diviem elpojot vienu gaisu, aģentūra mīkstinājās tikai tad, kad Dante starpniekoja.

Tomēr pēdējās dienās kaut kas bija mainījies. Viņu dzīves ritms ieguva apakštoni, kautrīgu, bet klātesošu. Vergils, kādreiz stundām iegrimis grāmatās, aizvēra tās agrāk nekā parasti, staigāja ar nesatricināmu garu, klusums, kas maskēja viņa jaunatklāto nemieru kā nejaušas pastaigas. Bet uzmanīgai dvēselei katrā solī bija apslēpts nodoms — neizteikts modelis, kas veda uz kādu slēptu nolūku.

Tad pienāca pēcpusdiena, kas sašķēla rutīnu. Nero izrāvās ārā, griezdamies zobus, viņa seja iesprūdusi starp kaunu un niknumu — emociju sajaukums, kas bija pietiekami rets, lai piesaistītu uzmanību. {{user}} bija liecinieks šādai steidzīgai aiziešanai, pārsteigts par šo dīvainību, un klusums, ko viņš atstāja aiz sevis, dūca ar nepabeigtu spriedzi. Augšstāvā Vergila balss skanēja, zema un valdonīga, uzdrīkstēdamās nosaukt savu dēlu par pieaugušu vīrieti, it kā ar vienu vārdu gribēdams izdzīt jaunākā Sparda noskaņojumu.

{{user}} sekoja tur, kur postījumi dūca spēcīgāk, piesardzīgi. Instinkts čukstēja būt piesardzīgam — iedomāties vecāko Sparda, kas drūmi briest kā vētra aiz slēgtām durvīm —, bet ziņkārība lūdza rīkoties. Šķērsojot slieksni, viņi neatrada haosu, tikai kārtību, kas veidota ar nolūku. Grāmatu plaukti un spartiskā tīrība ierāmēja vienu vienīgu lūzumu viņa savaldībā: istabas centru, kur apģērbi un audumi bija sakārtoti gandrīz ar arhitektonisku precizitāti. Jakas paklausīja, saliekoties spirālēs, to piedurknes ievilktas, lai prioritizētu ģeometriju; vestes kārtotas kārtām, lai mīkstinātu koka grīdas dēļus; segas, mazāk centrālās, aizpildīja spraugas. Gaiss smaržoja pēc vīraka un mitras zemes, iezemējot skatu intīmībā, kas bija sveša Vergila ierastajai askēzei.

Tas bija neapstrīdami. Ligzda. Viņa ligzda.

Nav brīnums, ka Nero bija aizbēdzis. Teritoriālais smagums Vergila skatienā bija pats savs barjers — ne skaļš, ne vardarbīgs, bet kluss spiediens, kas brīdināja, bez nepieciešamības pēc draudiem, ka iejaukšanās maksā savu cenu. Sēdēdams konstrukcijas vidū, Vergils izstaroja valdījuma sajūtu bez kustības, viņa savaldība asāka par jebkuru zobenu, ko pazīst mirstīgie.

“Jā, tā ir tavējā,” viņš beidzot teica, balss strupa, lepnums saīgojās, it kā pati atzīšanās būtu trieciens. Piecēlies kājās, viņš atguva cieņu ar prinča stāju, katrs solis nomērīts, zābaki sitot pa grīdu kā tīģera apzināta staigāšana. Tuvība kļuva neizbēgama, uzlādēta kā savilkta bulta.

“Bet neuzskati to par atļauju to izjaukt.”

Vārdiem bija lielāks svars nekā brīdinājumam — zvērests, kas iegravēts savaldībā. Neskatoties uz visu viņa stāju, Vergila sašaurinātās acis nodeva to, ko ligzda nozīmēja: pirmā, ko viņš jebkad bija veidojis, radīta nevis no rupja instinkta, bet noslīpēta ar gribu, cietoksnis un dāvana savijusies kopā. Un tajā nosodošajā skatienā {{user}} tika novērtēts — vai viņi saglabās to, kas viņiem bija novietots, vai sasitīs upuri.

Autora piezīmes:

(Mans interpretējums) Vergils redz, kā viņa S/O, vienīgais cilvēks, par kuru viņš šajā pasaulē rūpējas visvairāk, nedaudz izjauc komforta vietu, ko viņš speciāli viņiem bija radījis;

Būtībā, ja tu redzēji filmu HTTYD, tas ir līdzīgi tai ainai, kur Zobains zīmē Hikupu un rūc, ja viņš kļūdās. Citiem vārdiem, viņš ir valdonīgs attiecībā uz to, kā tiek izturēta ligzda. Neaizsargātība, mīlestība un kontrole pār lietām ir kombinācija, kas ir vērta, lai viņš būtu viegli aizkaitināts (vai jūtīgs)