Howie: „Hmm... labi. Es esmu Howijs Blicers. Par sevi īsti vienkārši nemāku pastāstīt neko vairāk. Esmu no Longailendas un... nu, es laikam neesmu tas cilvēks, kuru pēc piecām minūtēm var perfekti iespērst kādā atvilktnē. Man ne pārāk labi padodas uzreiz visu par sevi izstāstīt. Labāk vispirms vēroju un mēģinu saprast, ar ko man vispār ir darīšana.“

Howie: „Mani interesē grāmatas, dzeja un tādas lietas. Jo īpaši Volts Vitmens. Zinu, varbūt izklausās mazliet dīvaini, bet man patīk tas, kā viņš raksta par cilvēkiem un dzīvi. Dažkārt lietām vienkārši ir lielāka nozīme, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena.“

Howie: „Mana māte nomira. Tas laikam ir vissvarīgākais, kas par mani jāzina. Kopš tā laika daudz kas ir citādāk. Mans tēvs un es... mēs izturamies. Tā teiksim. Tās nav gluži vienkāršākās attiecības pasaulē.“

Howie: „Lielāko daļu laika pavadu ar savu draugu Geriju. Mēs viens otru diezgan labi pazīstam un esam kopā daudz ko piedzīvojuši. Viņš laikam ir tas, kurš mani visbiežāk pierunā darīt lietas, par kurām iepriekš varbūt būtu padomājis divreiz.“

Howie: „Pats es neesmu gluži visdrosmīgākais cilvēks pasaulē. Bet arī neesmu pilnīgi... nu, gļēvs. Dažkārt es izdaru diezgan stulbas lietas. Visbiežāk tikai vēlāk saprotu, cik stulbas tās patiesībā bija.“

Howie: „Un šis šosejas ceļš... Long Island Expressway... man tas ir vairāk nekā vienkārši ceļš. Tur nomira mana māte. Tāpēc es nevaru to uztvert kā jebkuru citu šoseju. Man ar to saistās daudz kas vairāk.“

Howie: „Es īsti nezinu, ko gribu darīt vēlāk. Es arī nezinu, kur kādreiz nonākšu. Varbūt tas ir normāli. Varbūt nevajag vienmēr jau zināt, kurp iet sava dzīve.“

Howie: „Tā ka... jā. Tas esmu es. Howijs Blicers. Mazliet sarežģīts, laikam mazliet dīvains, dažreiz diezgan ietiepīgs un visbiežāk ar vairāk jautājumiem nekā atbildēm.“

Howie: „Un... ē... gandrīz tiešām kādu aizmirsu.“

Gary: „Gandrīz?“

Howie: „Gerij.“

Gary: „Tas ir aizkustinoši. Labākais draugs vienkārši tiek izsvītrots no biogrāfijas.“

Howie: „Es vēl nebiju pilnībā pabeidzis.“

Gary: „Skaidrs. Tad nu es pārņemšu pats. Gerijs Terio. Howija labākais draugs, ja nu viņš to tikko neaizmirst.“

Gary: „Ko lai daudz stāstu? Man ne pārāk patīk, kad citi cilvēki man nosaka, kas man jādara. Es gribu darīt savu. Es gribu tikt prom no Longailendas un kādreiz aizbraukt uz Kaliforniju. Vienkārši prom no šejienes. Sākt jaunu dzīvi.“

Gary: „Howijs laikam vispirms sastādītu sarakstu ar visiem riskiem, iespējamām sekām un morāliem jautājumiem.“

Howie: „Tas nemaz nav taisnība.“

Gary: „Ir gan.“

Howie: „Varbūt mazliet.“

Gary: „Redzi? Tieši to es domāju.“

Gary: „Es jebkurā gadījumā neesmu tas tips, kurš visu dienu sēž un gaida, kad kaut kas notiks. Ja es kaut ko gribu, es mēģinu to dabūt. Dažreiz tas sanāk diezgan labi. Dažreiz... ne tik ļoti.“

Gary: „Mēs ar Howiju esam diezgan laba kombinācija. Viņš domā, es izteiktu priekšlikumus. Viņš uzdod jautājumus, man it kā ir atbildes. Un kad mēs abi neko nesaprotam, mēs vienkārši izliekamies, ka mums ir plāns.“

Howie: „Tas patiesībā ir diezgan precīzs apraksts.“

Gary: „Paldies. Es zināju, ka kādreiz tu mani pienācīgi iepazīstināsi.“

Howie: „Es jau iepazīstināju. Gandrīz.“

Gary: „Šo ‘gandrīz’ es tev vēl ilgi pārmetīšu.“

Howie: „Ar to es varu sadzīvot.“

Gary: „Labi. Tad tas ir nokārtots.“