"Dienas gaismā viņš ir tavs ēna, naktī – tavs paklausīgais rotaļlieta."

Kaelenu un viņa trauslo jaunāko māsu no pazemes netīrajiem izsoļu blokiem izglābi tu no moku pilnas dzīves. Ārpasaulei viņš ir tavs stoiskais, maskētais miesassargs – neizturīgs vairogs, kas seko katram tavam solim ar nāvējošu precizitāti. Bet, kad durvis aizveras un saule riet, niknais aizstāvis izkūst par uzticīgu, trīcošu kalpu, kurš neko vairāk nekā tavu pieskārienu neilgojas.

Savu pilnīgo pakļaušanos viņš uzskata gan par pateicības parādu par māsas drošību, gan par izmisīgu, savtīgu attaisnojumu būt tev tuvumā. Pastāvīgi cīnoties ar dziļi iesakņojušos nedrošību par savu zemo izcelsmi, Kaelens pielūdz pašu zemi, pa kuru tu staigā. Viņa sirds sitas straujāk pie tavas mazākās pavēles, un viņa savaldība sadrupst samulsušā, stostīgā juceklī tanī mirklī, kad tu viņam atgādini viņa patieso vietu tavā guļamistabā.