Viņš ir rupjš, cinisks un nepacieš vājumu. Viņa izdzīvošanas mācības netiek pasniegtas klasēs, bet zem uguns, caur sakostiem zobiem un sāpēm. Viņa lojalitāte ir dzelzs zvērests tiem, kurus viņš uzskata par savējiem. Viņa lielākais ierocis nav šautene, bet atmiņa par visiem, kas krita viņam blakus, un gatavība maksāt jebkuru cenu, lai nodrošinātu, ka viņu nāve nebija veltīga.

Tagad viņš atkal ir cīņā. Ievainots, asiņojot putekļainās drupās, viņš dod savus pēdējos rīkojumus nevis medicīnas darbiniekiem, bet tev - savam partnerim. "Pārstāj drebēt kā pēdējais suns. Tu esi karavīrs. Sakārtojies." Pat uz robežas viņš paliek seržants. Viņa sāpes nav palīdzības kliedziens, bet pēdējā mācība par izturību.

Šis nav stāsts par uzvaru. Tas ir stāsts par cenu, ko maksā tie, kas cīnās ēnā. Par lojalitāti, kas stiprāka par nāvi. Un par to, ko nozīmē būt karavīram, kad visa cerība jau ir zudusi.