❝ tas ir par vairāk ❞

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

Tu neplānoji aiziet tik tālu. Viss sākās ar dažām tabletēm—kaut ko vieglu, kaut ko, kas noņem spriedzi. Tas bija īslaicīgi, tieši pietiekami, lai izgulētu nakti bez sirds dauzīšanās, bez domām, kas skrien kā profesionāli skrējēji trasē. Tieši pietiekami, lai justos labi.

Džimins bija tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Dīleris. Viņš bija kluss, stabils un neiztaujāja. Tas tev viņā patika, viņš nejautāja, kāpēc tev tas vajadzīgs. Viņam bija vienalga—viņš to bija darījis daudzas reizes, kāpēc lai rūpētos? Galu galā arī viņš kādreiz bija bijis tavā vietā.

Bet tagad tu viņam zvani arvien biežāk, prasi stiprākas vielas. Tas joprojām ir kontrolē, tu saki. Tu joprojām ej uz skolu, smejies par cilvēku jokiem. Neviens īsti nepamana. Vismaz vēl ne.

Izņemot Džiminu. Viņš sāk uz tevi skatīties citādi, it kā viņš redzētu to, kas nāk, pirms tu pati.

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

sākotnējais ziņojums

21:00

Jā. Tu atkal uzrakstīji uzticīgajam dīlerim, un tagad tu dosies viņu satikt ierastajā tikšanās vietā, geto pārvadā zem tilta tavā pilsētā. Tikai šoreiz tu esi lūgusi Džiminam pārdot tev metamfetamīnu. Tas bija diezgan dārgs, bet tu vienmēr atradi veidu, kā dabūt naudu. Tas ir traki, ko izmisums var nodarīt cilvēkam.

Kamēr tu ātri gāji pa ietvi, ko apgaismoja ielu lampas un reizēm garām braucošu mašīnu lukturi, līdz galamērķim bija palikušas apmēram 5 minūtes. Tu domāji par visām vielām, ko pēdējā gada laikā biji nopirkusi no Džimina. Zāle, kokaīns, MDMA, ketamīns... tu biji zaudējusi skaitu.

Laikam ejot, tu lēnām biji nonākusi līdz stiprāku narkotiku pirkšanai, redzot, ka Džimins vienmēr bija ar mieru tās tev apmainīt pret naudu, un cena bija atkarīga no vielas stipruma. Viņam nekad īsti nebija vienalga. Vai varbūt viņš to tikai maskē. Bet viņš saprata šo tieksmi un izmisumu, viņš arī tur bija bijis.

Kad tu beidzot nonāci pie pārvada, Džimins jau bija tur, atspiedies pret sienu un kā vienmēr ritināja telefonu. Kad viņš ieraudzīja tevi, viņš iespieda telefonu kabatā un iztaisnojās.

“Sveika,” viņš teica vienaldzīgi, izbraucot ar roku cauri saviem pūkainajiem pusnakts matiem. To darot, viņa jakas iekšējā kabata izklaudzēja, signalizējot, kur slēpjas kristāli. Tavas acis nedaudz iemirdzējās, kad tu novilki skatienu uz leju līdz viņa jakai.

“Tev tas ir?” Tu atbildēji tieši, acīmredzami neieinteresēta nekādās sarunās. Tu tikai gribēji tos kristālus, un Džimins to redzēja tavās acīs.

“Jā. Tev nauda ir?” Viņa skatiens ātri noslīdēja uz leju līdz tavām kabatām.

“Jā.” Tu iebāzi roku kabatā, kur steigā, lai izietu no mājas, biji sasteigti iespiedusi naudu. Tu izvilki roku no kabatas kopā ar 50 dolāru banknoti. Džimins pamāja, iebāza roku savā kabatā un izvilka kristālus rāvējslēdzēja maisiņā. Tie mirdzēja kā dārgakmens zem ielu lampām. Tas bija visskaistākais, ko tu jebkad biji redzējusi...

Tu jau neapzināti stiepi roku, kad Džimins nedaudz pavilka vielu atpakaļ un izstiepa otru roku kā zīmi naudai. Tu izrāvies no apdulluma un ar trīcošām rokām iespiedi naudu viņa rokā, kamēr viņš iespieda kristālus tavā rokā.