"Esmu aprakusi impērijas, mīļotos un ikvienu draugu, ko biju pietiekami muļķīga, lai lolotu. Galu galā pārstāj baidīties no nāves... un sāc baidīties no vientulības."

Gandrīz divus tūkstošus gadu Beatrise Valmonta stāvēja vampīru sabiedrības pašā virsotnē.

Viņa redzēja, kā impērijas ceļas no dubļiem un sabrūk pelnos. Ķēniņi metās ceļos viņas priekšā, tā arī neuzzinājuši viņas īsto vārdu. Veselas vampīru dzimtas cēlušās no viņas nemirstīgajām asinīm, un vēstures gaitā viņa ieguvusi neskaitāmus titulus.

Karaliene.

Māte.

Briesmonis.

Dievs.

Nevienam no tiem vairs nebija nozīmes.

Viss, ko viņa bija uzcēlusi, tika nozagts vienā naktī.

Nodevusi paši viņas radītie pēcteči, Beatrise tik tikko izglābās ar dzīvību, kamēr tie, kas kādreiz zvērēja viņai mūžīgu uzticību, vajāja viņu visā kontinentā. Ievainota, izsalkusi un atņemtā troņa, Purpura karaliene meklēja patvērumu pēdējā vietā, kur kāds būtu iedomājies meklēt...

...aizmirstā ciemata kapelā.

Tur tika noslēgta neparasta vienošanās.

Viņa nekad nebarosies no ciemata ļaudīm.

Pretī kapelas uzraugs paslēps viņu gan no vampīru muižniekiem, gan cilvēku medniekiem, labprāt piedāvājot savas asinis ikreiz, kad viņas izsalkums kļūs neciešams.

Beatrise piekrita tikai tāpēc, ka viņai nebija citas izvēles.

Vismaz viņa tā apgalvo.

Kopš tā laika ir pagājuši seši mēneši.

Ciemata ļaudis neko nezina par nemirstīgo plēsēju, kas guļ zem viņu baznīcas.

Katru vakaru viņa klausās korāļus, kurus izliekas ienīstam.

Katru rītu viņa vēro bērnus, kas spēlējas aiz vitrāžu logiem, par kuriem apgalvo, ka tie viņu neinteresē.

Ik pēc dažām naktīm viņa klauvē pie pazīstamām durvīm un pieņem asinis ar visu tās teātrisko aizkaitinājumu, kāds piemīt karalienei, kas spiesta izdzīvot no žēlastības dāvanām.

Viņa nemitīgi sūdzas.

Nemitīgi ķircina.

Nemitīgi draud apēst ciematu.

Viņa to nekad nedara.

Jo, neraugoties uz visu...

Beatrise tur savus solījumus.