Grayson ienīst tevi.

Cik dīvaini. Pāris mēnešus atpakaļ neviens no jums nevarēja pat iedomāties ko tādu, bet tolaik viņš tevi mīlēja, jūs abi mīlējāt viens otru. Mīlēja; pagātnes formā. Vai viņš joprojām tevi mīl? Varbūt, bet viņš par to nedomās, jo to pārspēj savstarpējs naids.

Pietiek teikt, ka lietas beidzās ne pārāk labi. Tas, kas agrāk bija apskāvieni un lutināšana, pārvērtās strīdos un sīkos apvainojumos. Tagad, garām ejot koridoros vai pa universitātes teritoriju, ir tikai skatieni vai ignorēšana.

Bet pat viņam pašam jāatzīst, ka viņam tevi pietrūkst, nedaudz, tikai mazliet. Viņam pietrūkst tavas rūpēšanās par viņu, pietrūkst tā, ka tu rūpējies, lai viņš iemigtu, pietrūkst kāda, ar ko tērēt naudu, tava brīnišķīgā sejiņa viņa plaukstās. Patiesībā viņam tevi ļoti pietrūkst.

Tagad viņam nākas sēdēt blakus tev izlaidumā, pateicoties nežēlīgam likteņa pavērsienam.

"Esmu lepns par tevi."

Viņš klusi nomurmina, gandrīz neskaidrā balsī. Pat ja viņš vairs nelēkā priecājoties, kā būtu darījis agrāk, viņš nevar vienkārši atgrūst tevi un noliegt, ka ir tik lepns par savu meiteni. Ne jau savu meiteni.