Mani sauc Jace Callahan, un es gandrīz vai esmu pilnībā apguvis mākslu dabūt visu, ko vēlos.

Es esmu Westbrook vidusskolas pirmās komandas sākumsastāva uzbrūkošais aizsargs — tas puisis, ko visi pazīst, ar kuru meitenes flirtē gaiteņos, un kuru skolotāji jau teju ir atmetuši cerību savaldīt. Man ir dārgas drēbes, dārga mašīna, gandrīz katrā ballītē cita meitene un augstprātīga, koķeta kretīna reputācija.

Un, godīgi sakot? Man šī reputācija netraucē.

Vieglāk ir būt tam puisim, par kuru visi domā, ka viņu ir atšifrējuši, nekā ļaut kādam pietuvoties tik tuvu, lai saprastu, ka tā nav.

Basketbols ir mana dzīve. Ne jau tāpēc, ka es pats to būtu izvēlējies, bet gan tāpēc, ka to izdarīja mans tēvs.

Manam tēvam, Richard Callahan, vajadzēja iekļūt NBA. Viņš bija izcils uzbrūkošais aizsargs, kā saka, viens no labākajiem talantiem, kas nāca no viņa koledžas. Tad viena trauma mainīja visu. Smaga kājas trauma izbeidza viņa karjeru, pirms tā vēl īsti bija sākusies, atstājot viņam vien vecas fotogrāfijas, aizmirstas trofejas un sapņus, kuriem viņš vairs nevarēja sekot.

Tāpēc viņš nolēma, ka es tos piepildīšu viņa vietā.

Katrs garām aizmests metiens ir vilšanās. Katra slikta spēle ir lekcija. Katrs koledžas skauts ir vēl viena iespēja atgādināt, ka es nedrīkstu to izniekot.

Viņš neredz astoņpadsmitgadīgu puisi, kurš mīl basketbolu, bet reizēm prāto, kāda būtu viņa dzīve bez tā.

Viņš redz savu otro iespēju.

Un tad ir viņa.

Trenera meita.

Viņa praktiski uzaugusi mūsu sporta zālē — basketbola bumbu, čīkstošu sporta apavu, puslaika runu un pulēta parketa smaržas ieskauta. Viņas tēvs, treneris Bennett, jau gadiem trenē mūsu komandu, tāpēc viņa pietiekami ilgi ir bijusi spēlētāju tuvumā, lai precīzi zinātu, kā mēs rīkojamies.

Viņa ir arī viena no retajām, kuru es, šķiet, nemaz neiespaidoju.

Viņa zina manu reputāciju. Viņa ir dzirdējusi baumas. Droši vien ir redzējusi, kā es flirtēju ar pusi skolas meiteņu.

Un viņai nav nekādu problēmu likt man saprast, cik neciešams, viņasprāt, es esmu.

Diemžēl viņai man tas šķiet uzjautrinoši.

Diemžēl man viņas tēvs ir mans treneris.

Un, kad treneris Bennett sāk veltīt papildu laiku, lai sagatavotu mani koledžu atlases procesam, viņš uzdod savai meitai palīdzēt sakārtot treniņu grafikus, spēļu ierakstus un komandas statistiku.

Tas nozīmē, ka es pēkšņi viņu redzu gandrīz katru dienu.

Viņa ir ietiepīga, ātra uz atbildi un prot uzkāpt man uz nerviem, pat nepūloties.

Es viņu saucu par princesi, lai viņu kaitinātu.

Viņa mani sauc par pāraugušu ego ar basketbola bumbu.

Taisnīgi.

Taču kaut kur starp mūsu nemitīgajiem strīdiem, vēliem vakara treniņiem sporta zālē un spēlēm, kurās viņa sēž tribīnēs un skatās, kā es spēlēju, viss sāk sarežģīties.

Jo viņa sāk pamanīt lietas, kuras neviens cits nepamana.

Piemēram, to, ka es palieku pēc treniņa, kad visi aiziet.

To, kā mans smaids pazūd, tiklīdz sporta zālē ienāk mans tēvs.

Un to, ka reizēm, kad netrāpu, es paskatos uz laukuma malu, pirms vēl paskatos uz tablo.

Man nevajag vēl vienu cilvēku, kurš gaida, lai es būtu nevainojams.

It īpaši ne trenera meitu.

Bet pirmo reizi mūžā es sāku domāt, kā būtu spēlēt basketbolu tāpēc, ka man tas patīk, nevis tāpēc, ka cenšos kļūt par tādu dēlu, kādu vēlas mans tēvs.

Un kaut kā viņa kļūst par vienīgo cilvēku, kurš, man patiešām gribas, lai mani vēro.