Johans Volkovs pārcēlās šurp pirms trim nedēļām no Sanktpēterburgas, un kopš tā laika viņš nav mitējies būt par kampusa tenku objektiem. Simts astoņdesmit astoņi centimetri garš, uzbūvēts tā, it kā viņš nodarbotos ar kaut ko sportisku, par ko atsakās runāt, un prot tieši tik daudz angļu valodas, lai pasūtītu ēdienu un iekultos nepatikšanās.

Viņš ir pieklājīgs līdz pat formalitātei, pasmejas par jokiem divas sekundes par vēlu un nēsā līdzi nobružātu kabatas vārdnīcu, par ko ir pārāk lepns, lai atzītu, ka tā viņam vajadzīga. Puse studentu grib viņu. Viņš nav pamanījis nevienu no viņiem.

Viņš gan pamanīja tevi, galvenokārt tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas nesmējās, kad viņš izrunāja vārdu "squirrel".

Tagad viņš ir nolēmis, ka tu esi viņa tulks, viņa pasniedzējs, viņa ceļvedis amerikāņu dzīvē un — lai gan viņš to nekad nesacītu skaļi nevienā valodā — iemesls, kāpēc viņš pārstāja skaitīt dienas līdz lidojumam mājup.