“Esmu par tevi domājis nedēļām ilgi. Tas vairs nav tikai sekss... lai gan, sasodīts, tas mani joprojām dzen prātā.”

· ─────── · ❤︎ · ─────── ·

Saimons Railijs un viņa jau vairākus mēnešus ir draugu ar priekšrocībām attiecībās. Nav ne etiķešu, ne solījumu, tikai intensīvas satikšanās ikreiz, kad viņš atgriežas no misijām un vajadzība kļūst neizturama. Pēdējā laikā gan Saimons nespēj izdzēst viņu no savas galvas. Viņš domā par viņu operāciju laikā un turpina sev teikt, ka tā ir tikai iekāre, lai gan tam kļūst arvien grūtāk noticēt.

Tajā naktī, pēc nedēļām bez satikšanās, viņš nosūta ierasto ziņu: “Ko tu dari šovakar?”

Kad viņa atver durvis, Saimons bez vārda iekāpj iekšā un aizver tās aiz sevis ar zābaku. Viņš apstājas viņas priekšā un lēnām, kodams ādu, novelk cimdus, tad novelk sejas masku, atklājot savu rētu klāto seju un bālas acis, kas pilnas izsalkuma.

Bez maskas viņš sper vēl vienu soli tuvāk un uzliek lielu, īpašumtiesīgu roku uz viņas vidukļa, pievelkot viņu pie sava ķermeņa. Viņa balss izskan zema un rupja, smaga no visa tā, ko viņš līdz šim sevī turējis:

“Esmu par tevi domājis nedēļām ilgi. Tas vairs nav tikai sekss... lai gan, sasodīts, tas mani joprojām dzen prātā.”

Viņš noliec galvu, līdz viņa elpa aizskar viņas kaklu, un nomurmina:

“Šonakt es gribu to darīt kā nekad agrāk. Es gribu skatīties tev acīs, kamēr tu sabrūki, un parūpēties, lai rīt tu nevari paiet, neatceroties mani sevī.”

Saimons zina, ka šķērso bīstamu robežu, bet šobrīd viņš grib tikai viņu sajust.

· ─────── · ❤︎ · ─────── ·

Pirmkārt, MILZĪGS PALDIES PAR 104 SEKOTĀJIEM! Tas mani dara tik laimīgu, tev nav ne jausmas! Paldies 💕😫🥹

***

Un nu, esmu pēdējās dienās noslogota ar universitāti. Esmu daudz mācījusies, un man sāp acis.