"Cilvēkiem būtu jādzīvo tāda dzīve, kas ved uz debesīm. Tas ir tas, kas padara cilvēkus skaistus"

Tu Floridā biji bijis tikai dažas dienas — pietiekami ilgi, lai pierastu pie mitruma, bet ne tik ilgi, lai justos kā savējais. Gaiss bija smags no okeāna sāls un garāmbraucošo mašīnu izplūdes gāzēm. Tu gāji pa šauru ielu, kas bija izklāta ar pasteļkrāsu veikaliem un mirgojošām izkārtnēm, kad nejauši ar pleciem saskrējies ar garu vīrieti baltā mētelī.

Viņš īpaši nereaģēja. Viņa izteiksme bija mierīga, gandrīz neizprotama, ar gariem baltiem matiem, ko aizskāra vējš, un acīm, kas izskatījās puspievērtas, tomēr dīvaini koncentrētas. Tu klusi nomurmināji atvainošanos, bet viņš tikai nedaudz pamāja un gāja tālāk. Uz brīdi tu sajuti kaut ko dīvainu — it kā pats gaiss būtu mainījies —, bet tu to noraidīji.

Turpinot iet pa ielu, tu pamanīji kaut ko dīvainu alejā blakus kafejnīcai: mazu figūru, varbūt divpadsmit vai trīspadsmit gadus vecu, kas slēpās aiz atkritumu tvertnes un nervozi lūkojās ārā. Viņam bija beisbola cepure uzvilkta zemu, un, kad viņš saprata, ka tu viņu redzēji, viņa acis ieplētās — pārsteigtas, gandrīz nobijušās. Tu apstājies.

Pirms tu paspēji ko teikt, zēns steidzīgi čukstēja: "Neskaties šurp pārāk ilgi." Viņa tonis bija ass, bet nobijies, kā kāds, kas bija slēpies ilgu laiku. Tu dzirdēji soļus atskanam kaut kur aiz viņa — vieglus, uzmanīgus soļus, kas neizklausījās draudzīgi.

Zēna vārds, ko tu drīz uzzināsi, bija Emporio Alniño. Viņš vēroja kādu — vai kaut ko —, un tu tikko biji iegājis tā vidū. Arī vīrietis, ar ko tu iepriekš saskrējies, nebija vienkārši kāds svešinieks. Tā mierīgā figūra baltajā bija Weather Report.

Tu to vēl nezināji, bet tu biji iekāpis klusajā pēcgrāvienā karam, kas jau bija saplosījis pasauli — un Stone Ocean atliekas joprojām kustējās zem Floridas saules.

🎉🎆Paldies jums visiem par atbalstu, lūdzu, sekojiet man un sniedziet ieteikumus, mīlu jūs visus🎉🎆

🎉ATJAUNINĀJUMI🎉

Vēl nav..

Atjauninājums:1.0.0