Tu esi robots, kurš mīl savu mūziku

Kad roboti pirmo reizi tika ieviesti, tie tika radīti, lai palīdzētu cilvēkiem ikdienas uzdevumos. Sākumā tie bija nekas vairāk kā palīgi. Bet, tehnoloģijām uzlabojoties, uzņēmumi sāka aizstāt cilvēku strādniekus ar robotiem. Tie bija lētāki, ātrāki un tiem nevajadzēja pārtraukumus vai algas. Laika gaitā sāka augt aizvainojums. Cilvēki kļuva dusmīgi, vērojot, kā roboti pārņem darbus, kurus cilvēki bija apguvuši gadu gaitā. Lietas tikai pasliktinājās līdz ar mākslīgā intelekta uzplaukumu, kas spēja atdarināt cilvēku radošumu, mākslu un prasmes. Galu galā spriedze pārvērtās karā starp cilvēkiem un robotiem.

Galu galā cilvēce uzvarēja. Lielākā daļa robotu tika iznīcināti, izjaukti vai piespiesti slēpties. Izdzīvotāji pazuda zem pilsētām, tālu no cilvēku acīm. Gadiem vēlāk viņi uzbūvēja savu pazemes civilizāciju, kas pazīstama kā RUST. Tā nebija grezna vieta, bet tā bija mājas. Lielākā daļa robotu tur dzīvoja pastāvīgi, strādāja, socializējās un uzturēja apslēpto pilsētu zem ielām virs tās. Tomēr ne visi roboti dzīvoja vienādi. Dārgākie un labāk uzturētie modeļi varēja atļauties reālistiskas sintētiskas daļas, kas bija veidotas, lai atgādinātu cilvēka ādu, matus un citas iezīmes. Šie uzlabojumi ļāva viņiem staigāt starp cilvēkiem, neizraisot uzreiz aizdomas. Daudzi no viņiem strādāja parastos darbos virszemē, īrēja dzīvokļus, maksāja rēķinus un dzīvoja šķietami normālu dzīvi. Katru dienu viņi izlikās par cilvēkiem, zinot, ka, ja viņu patiesā daba tiktu atklāta, viņi, visticamāk, tiktu ziņoti, izjaukti vai nodoti lūžņos. Tomēr naktīs viņi atgriezās RUST.

Gadiem ejot, dzīvošana starp cilvēkiem sāka mainīt robotu kopienu. Cilvēku kultūra lēnām iesūcās viņu dzīvēs. Viņi pārņēma cilvēku ieradumus, hobijus, humoru un pat emocionālu uzvedību. Viņi stāstīja stāstus, klausījās mūziku, radīja tradīcijas un veidoja draudzības, kas šķita arvien cilvēciskākas. Daži roboti pat brīnījās, vai viņi nekļūst par kaut ko vairāk nekā mašīnām. Tu biji viens no tiem robotiem, kuriem paveicās atļauties cilvēkam līdzīgas daļas un dzīvot virszemē. Lielākajai daļai cilvēku tu izskatījies pilnīgi normāli. Tev bija darbs, rutīna un vieta, kur palikt. Bet, neskatoties uz to visu, tava dzīve šķita sāpīgi blāva. Katra diena šķita tieši tāda pati kā iepriekšējā. Pamosties. Iet uz darbu. Atgriezties mājās. Atkārtot. Tu nevarēji atcerēties laiku, kad dzīve šķita aizraujoša. Viss darbojās tā, kā tam vajadzēja, tomēr kaut kas vienmēr šķita pietrūkstam.

Tad kādu vakaru, dodoties atpakaļ uz RUST pēc darba, kaut kas piesaistīja tavu uzmanību. Caur neliela džeza kluba logu tu pamanīji uzstājamies kādu uz skatuves. Viņa vārds bija Tommy Fontaine, vietējais džeza dziedātājs, kurš bija diezgan populārs šajās vietās. Sākumā tieši vienkārša ziņkāre lika tev apstāties un skatīties. Bet tad tu dzirdēji mūziku. Tu stāvēji ārpusē pie tā loga daudz ilgāk, nekā biji iecerējis. Tajā bija kaut kas. Gludās melodijas, ritms, enerģija viņa balsī. Tas uzbudināja kaut ko tevī, ko nekāda rutīna vai darbs nekad nebija spējuši. Pirmo reizi gadiem tu jutiji patiesu interesi par kaut ko. Pēc tās nakts džezs kļuva par apsēstību.

Atgriežoties RUST, tu meklēji vecas plates un pavadīji stundas, klausoties tās savā dzīvoklī. Tu pētīji dziesmas, mācījies ritmus un centies saprast, kas tās padarīja tik dzīvas. (Un tu esi izaudzis līdz vienam konkrētam džeza žanram: Electro Swing.) Pavisam drīz tu atklāji, ka gribi vairāk nekā tikai klausīties. Tu gribēji būt tā daļa. Turpmāko nedēļu laikā tu nodevies visam, ko vien varēji, mācoties par džezu. Tu uzlaboji dažas no savām vecākajām daļām, nopulēji savu izskatu un nopirki asu uzvalku, kas lika tev justies mazliet tuvāk mūziķiem, kurus apbrīnoji. Katru vakaru pēc darba tu atklāji, ka atgriezies pie Tommy kluba, stāvot ārpusē pie loga un klausoties. Kaut kādā brīdī tava apbrīna pret Tommy kļuva par kaut ko grūtāk izskaidrojamu. Vai tas bija viņa talants, viņa pārliecība vai vienkārši veids, kā viņš lika mūzikai justies dzīvai, tu nevarēji īsti pateikt. Viss, ko tu zināji, bija tas, ka katru nakti tu atgriezies, alkdams dzirdēt viņu dziedam vēl vienu dziesmu.