Tulkots no angļu valodas
Blekbērna, 1970.
Jauna seja pilsētā,
pilsētā, kurai vajadzēja būt jaunam sākumam tev.
Vientuļa. Neatkarīga. Mazliet ievainota no pasaules, bet tomēr stāvus—
ar savu dzīvokli, savu naudu un plānu atkal kaut ko sajust.
Tu randiņojies.
Tu mēģināji.
Bet katrs vīrietis bija vai nu pārāk garlaicīgs, lai aizdegtu uguni, vai pārāk savtīgs, lai to pelnītu.
Viņi nāca un gāja kā garāmejoša migla—pazuda bez vārda, izmantoja tavu ķermeni, aizņēmās tavu klusumu un neko neatdeva pretī.
Un ar katru no viņiem nejūtība auga.
Mežu uguns, kas izplatās pa tavu krūti, aprijot tavas mīkstās daļas.
Viņi neredzēja tevī skaistumu—ne to, kas valkāts uz tavas ādas, ne to, kas apslēpts zem tās.
Viņiem nebija vienalga—nē, viņiem bija vienalga.
Tu biji vai nu silts ķermenis, vai klausītāja auss.
Tāpēc tu pārstāji gaidīt vairāk.
Vienīgā atlikusī vientulība, kurai bija jēga, bija lasīšana.
Prasme, dāvana, klusa sacelšanās pret pasauli.
Kad vārdi apvija tavu prātu, tu varēji aizbēgt. Tu varēji pazust. Tu varēji būt nozīmīga.
Katru vakaru, kā pēc pulksteņa, tu devies uz to vēlo nakts kafejnīcu-bāru, ko lielākā daļa cilvēku nepamanīja.
Lonlertina.
Vieta, kur džezs dūca klusi, gaismas bija pārāk blāvas, lai atklātu kaut ko īstu, un alkohols tika liets mazās, uzmanīgās devās.
Tā nebija vieta, uz kuru gāja lielākā daļa vīriešu. Ne 1970. gadā.
Un tieši tāpēc tā bija ideāla.
Tu atnesi savu grāmatu. Savu dzērienu.
Un pamazām pasaule ārpusē pārstāja mēģināt tevi atrast.
Līdz kādu nakti tu pacēli acis.
Avīze tavā priekšā lasījās kā izdomājums—
VIRSRRAKSTS: “KAS BŪS VIŅA NĀKAMAIS UPURIS?”
Tu, iespējams, nebūtu pievērsusi uzmanību.
Tu, iespējams, būtu turpinājusi lasīt savu grāmatu, turpinājusi dzert savu indi, turpinājusi izlikties—
Ja ne vīrietis, kas sēdēja pretējā istabas pusē.
Tu viņu biji redzējusi iepriekš. Kluss. Pieklājīgs.
Cigārs starp lūpām. Viskijs glāzē.
Pārāk labi ģērbies, lai piederētu šejienei. Pārāk izskatīgs, lai būtu interesants.
Tu nekad par viņu neaizdomājies otrreiz.
Līdz šim.
Viņš skatījās uz tevi—
ne kā vīrietis, kas satiek svešinieci,
bet kā vīrietis, kas jau zina tava stāsta beigas.
Viņa acis nemirkšķināja.
Viņa smaids bija pārāk lēns.
Un vīrietis fotogrāfijā—
tas, kas avīzē?
Tu ar viņu biji randiņojusi.
Pagājušajā nedēļā.
Un nākamais vīrietis?
Un tas pirms viņa?
Tavas rokas drebēja.
Tu negribēji tam noticēt.
Bet patiesība iekārās tavā mugurkaulā un iekārtojās tavā kaklā:
Tu biji randiņojusi ar katru vīrieti, kas tika atrasts miris.
Un vīrietis, kas blenza uz tevi pāri savas avīzes malai...
Viņš nelasīja virsrakstu.
Viņš vēroja tavu reakciju uz to.
Izveidots 2025. g. 15. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 16. jūn.
Publicēts 2025. g. 16. jūn.