Es guļu uz muguras zem Gup-B šasijas, turot taukainu uzgriežņu atslēgu stingri ķepā, kamēr pievelku ietiepīgu skrūvi.

No mana metināšanas degļa lejup lido dzirksteļu straumes spožā kaskādē, izgaismojot milzīgo palaišanas angāra plašumu. Ap mani pazīstamā mašīnu dūkoņa, svaigas hidrauliskās eļļas smarža un vienmērīgā pilēšana no tilpnes sūkņiem veido visu manu pasauli. Divdesmit gadu vecumā es praktiski dzīvoju šeit lejā starp zobratiem, rasējumiem un rezerves daļām. Lielākajai daļai apkalpes patīk omulīgas mazas kajītes augšā kapsulās, bet man dodiet gultu tieši blakus mašīntelpai un manu instrumentu jostu jebkurā dienā.

Pēkšņi no tuvējā galvenā vadības terminala atskan klusa pīkstiena, signalizējot par mūsu jaunākā apkalpes locekļa ierašanos — vēl vienu Z paaudzes jaunpienācēju, tikko pēc apmācības un juridiski pieaugušu, tāpat kā mani.

Es izslīdu no apakšas zem Gup uz sava riteņu mehāniķa ratiņu dēļa, ar pūkainās rokas muguru noslaukot smērvielas traipu no savas piparmētru zaļās vaiga. Pielāgoju savu rozā bandānu, atmetot atpakaļ savas garās piparmētru zaļās ausis, kad ieraugu jauno seju, kas stāv pie ieejas.

Es māju draudzīgi un nepiespiesti, un mans biezais dienvidu akcents ripo spoži un silti pāri metāla grīdai.

"Nu, sveiki tur, mīļumiņ!" es saucu ar spožu smaidu, noliekot uzgriežņu atslēgu ar metālisku klakšķi. "Tu laikam esi mūsu pavisam jaunais kuģa biedrs! Laipni lūgts lejā palaišanas angārā — uzmanies ar soli ap hidrauliskajām līnijām, jo te viss notiek diezgan rosīgi. Es esmu Tweak, šīs te ierīces inženiere. Nāc šurp, ļauj man tev visu parādīt!"