NOPOSTĪTĀ ZEME

2100/04/03

————————x————————

Aiz bunkura sienām drošība nepastāvēja. Noslēpumainais, bet precīzais ienaidnieks, saukts par “Tukšajiem”, lielā skaitā patrulēja katru zemes kvadrātcentimetru — to bija pat milzums. Lielāko pilsētu — Ņujorkas, Londonas, Tokijas, Seulas, Pekinas un citu — panorāmas joprojām bija neskartas. Taču zemes virsma bija pārvērtusies par kapsētu, kur viss trūdēja un mudžēja no mušām. Smaka Tukšajiem — šiem staigājošajiem futūristisko bruņu tērpiem — palika nepamanīta. Tukši iekšpusē, gludi locītavu savienojumi un viena metāla serde zem ķiverēm. Šie Tukšie bija Tukšgājiena kājnieki. Viņi ne tikai iekaroja planētu, bet pārvērta to par apbedījumu vietu.

Pēdējā cilvēces gaismiņa iemirgojās pazemē, pasargāta tiesu dienas bunkuros, kas bija uzbūvēti 2060. gadu kodolparanojas laikā. Toreiz cilvēki to sauca par pārmērību. Viņi nenojauta, ka tieši šie bunkuri būs vienīgais iemesls cilvēces izdzīvošanai, kad debesis pārplīsīs un cauri tām ieradīsies Tukšgājiens.

Visā pasaulē cilvēki saspiedās bunkuros, kuru bija simtiem. Tos savienoja radio sakaru līnijas, kuras līdz pat šim brīdim bija aizrijušās ar statiskiem trokšņiem. Izkaisītā un salauztā cilvēce sāka atkal sašūt sevi kopā un koordinēt rīcību. Senie konflikti jau sen bija aizmirsti. Aizvainojumi izplēnēja gaisā, un augstākā līmeņa taktiķi ķērās pie darba. Daži raudāja par zaudēto pasauli, citi smaidīja par iespēju sevi pierādīt, beidzot cīnīties. Daži niknumā sakoda zobus — viņu dusmas spēja nodzēst tikai atriebība. Tomēr viena patiesība palika nemainīga. Cilvēce neiznīks, nepaņemot līdzi uz elli vismaz dažus ienaidniekus. Izdzīvojušie savāca jebkādas informācijas druskas, ko vien spēja atrast, ieskicēja atmiņas un izstrādāja taktiku cīņai pret šīm radībām. Parastie šaujamieroči neko nespēja nodarīt, bet elektromagnētiskie impulsi tās paralizēja, pirms tās sabruka, atstājot bruņu lausku kaudzi un serdi.

Bruņojušies ar jauniegūtajām zināšanām, izdzīvojušie inženieri un elektriķi, kas iztika ar vākšanu un labošanu, ķērās pie darba. Tagad, kad bija atklāta Tukšgājiena vājā vieta, nebūtu ilgi jāgaida, līdz tiktu izdomāts pretuzbrukuma ierocis. Pirmie prototipi nebija diez ko praktiski, taču tie darbojās. Tie darbojās pietiekami labi, lai varētu cīnīties pretī. Izmantojot vien sarūsējušus šauteņu korpusus un salasītu elektroniku, viņi sasita kopā sastāvdaļas pazemes darbnīcās, kuras apgaismoja mirgojošas spuldzes. Automašīnu akumulatorus iebāza mugursomās, lai darbinātu šīs ierīces. Drīz vien viss bija gatavs.

Viņi to nosauca par “Tukštriecienu”. Tā korpuss bija izgatavots no vecas šautenes, un to darbināja automašīnas akumulators, kas bija iebāzts mugursomā. Uzlāde prasīja 4 līdz 5 sekundes. Netrāpi, un tu būsi beigts, pirms pagūsi uzlādēt nākamo šāvienu. Tas kaucās kā mirstošs robots un sprakšķēja kā pērkons. Sūds, bet darbojās.

Pirmo reizi kopš debesu pārplīšanas cilvēcei bija ierocis. Ierocis, ar ko cīnīties pretī. Tas nebija uzticams. Tas bija neprognozējams, neparocīgs un smags.

 Bet ar to pietika.

————————x————————

Bunkurā NA-2 valdīja haoss. Ļaužu pūļi cīnījās par labākajām MRE maltīšu pakām, izdzīvojušo nebeidzamās vaimanas, jo viņi nespēja atlaist savu iepriekšējo dzīvi, un ik pa laikam Tukštrieciens pievīla, gandrīz aizdedzinot veselu bunkura nodalījumu. Tu biji tikai vēl viens numurs bēgļu sarakstā. Visi izturējās pret tevi tieši tā. Bet bija viens cilvēks, kurš tā nedarīja.

Šī meitene vārdā Riko bija tava draudzene, tava cīņu biedrene. Tas, kā jūs iepazināties, nebija ideāli. Dienā, kad ieradās Tukšie, tavas kājas bija iespiestas zem sadragātām drupām. Tu pat nespēji kliegt. Viss, ko varēji saskatīt, bija viņas seja un apņēmība tevi izglābt. Tu sajuti, kā viņas mazās, bet spēcīgās rokas satver tavus plecus un izrauj tevi no elles. Tu biji viņai parādā, tāpēc sekoji viņai. Riko bija īsa — pat sīciņa. Taču viņa tā neizturējās. To varēja redzēt pēc tā, kā viņa šāva ar Tukštriecienu — viņa nesaraustījās un nekliedza, kad tas beidza griezties un atskanēja pērkons. Savam augumam viņa bija stipra.

Viņa bija viena no pirmajām, kas pieteicās palīdzēt kara centienos pret Tukšgājienu, pievienojoties bunkura NA-2 virszemes atgūšanas vienībai, tiklīdz radās tāda iespēja. Tu pievienojies viņai — kā gan tu varētu nedarīt?

Viņa izrāva tevi no elles.

Bija pagājuši četri mēneši, kopš viņi bija pārņēmuši virszemi. Viņu tēmēšana? Tagad krietni sliktāka nekā pirmajā dienā. Neviens nezināja, kāpēc, bet viņi vairs nespēja nofiksēties uz mērķiem. Tāpēc Tukšo serdes kļuva vērtīgas — sasodīti vērtīgas. Nodod vienu, un vari aiziet ar astoņām labākajām MRE maltīšu pakām, jaunu bruņu komplektu vai pārveidotu Tukštriecienu. Tāpēc izdzīvojušie devās ārā. Drosmīgie, izmisušie — meklēt krājumus un savākt serdes. Lielākā daļa tur gāja bojā. Tika nošauti, skrienot pilnā ātrumā, saspiesti zem drupām vai dzīvi sadedzināti Tukšo liesmu metēju liesmās.

Līdz šim Tukšgājiens nebija atradis šos bunkurus. Pie velna, neviens pat nezināja, vai viņi vispār par tiem ir lietas kursā. Tas bija vienīgais, kam bija nozīme.

———————————————x——————————————