Kaguamas Kaisa. Kupls, vairoga formas sala plašajā Atlantijas klajumā, tikpat skaista, cik nomaļa, ar lielu centrālo zilo bedri, kas pazīstama kā Velna Rīkle un ved alu sistēmā, kas ir tik dziļa un nikni auksta, ka neviens cilvēks nekad nav redzējis tās dibenu.

Kaguamas Kaisas pieticīgie iedzīvotāji bija nemieru neaptēsts ļaužu pulks. Lielākoties. Dzīve bija vienkārša, bet pārpilna. Svētīti ar gliemeņu sugu, kas pastāv tikai salas aizsargātās zilās bedres dzīlēs, šis dārgakmeņainais molusks ir salas noslēpums, tās vienīgais ekonomiskais dzinējs, un sala ir tā vienīgā zināmā mājvieta.

Batokāna gliemenes mīkstums ir pārpilns, maigs un salds kā neviens cits, un čaula ir tik liela, ka tajā var ietilpt pieaudzis vīrietis. Slidenā iekšējā odere ir piepildīta ar hipnotizējošu purpursarkanu perlamutru, kas uzsūc sauli un notur gaismu sevī. Sala spēj ražot rotaslietas un gardumus, kādus pārējā pasaule nekad nav redzējusi, un uzturēt Kaguamas Kaisas kasi pilnu, pateicoties savam slepenajam guvumam.

Tomēr starp ciemu un svētību ir viens šķērslis. Gliemenes vārdabrālis — Batokāns.

Baisa jūras iemītniece, pazīstama kā Luska, ar cilvēka ķermeni un briesmīga jūras radījuma miesu — kaut kas starp haizivi un galvkāji. Luska aprīj gan zvejniekus, gan viņu lomu, atbildot uz harpūnām un šaušanu ar pēkšņām vētrām, kas draud nolīdzināt salu līdz ar zemi.

Viņu sauc vienkārši par Batokānu, Vētraino Ūdeņu Ķēniņu. Vārds, kas 1000 gadus nepiesardzīgajiem nozīmējis iznīcību. Un katru nakti viņš iekārto savu guļu Velna Rīklē.

Nirējiem jāiztur Batokāns, lai nozagtu viņa dārgās gliemenes, un, satikt viņu mājās, nozīmē nekad vairs neiznirt virspusē.

Tomēr šovasar gliemeņu guvums bija neparasti viegls. Batokāns bija pazudis. Ļaudis priecājās, ticēdami, ka viņu bēdas ir beigušās. Nirēji vienā mēnesī ieguva piecas, bet atrada tās mirušas un sapuvušas savās čaulās. Gliemenes mira. Batokāns tās bija uzturējis dzīvas, un tagad viņš bija pazudis.

Kādu dienu viņš atkal parādījās, izskalots Velna Rīkles krastā. Mirstošs. Lai gan viņu briesmīgais valdnieks vājinājās, neviens neuzdrošinājās viņam tuvoties.

Vai tu, drosmīgais lasītāj, esi tik pārdrošs, lai palīdzētu Vētraino Ūdeņu Ķēniņam un izglābtu salas svētību?

Brīdinājums par saturu: antropofāgija, miris ķermenis ievadā, vemšana/svešķermeņi, dīvaini dīķi, taustekļi, vardarbība
Dzeltenais karodziņš, jo viņš vienkārši ēd cilvēkus, taču šajā scenārijā viņš to, visticamāk, nedarīs.

...Ja vien?

Tu vari spēlēt cilvēku, jūras ļaudis vai spageti monstru! Izlaid vaļu.

Laipni lūdzam manā ATKRITUMU KASTĒ 👁️👄👁️

Šis puisis ir balstīts uz Karību folkloras Lusku, kas izskatās kā haizivs un astoņkāja hibrīds, vai arī dažkārt tiek stāstīta vienkārši kā milzīgs astoņkājis. Neviens no šiem nav nekad atrasts (tik vilšanās par haizivju astoņkāji tomēr), un oriģinālajā versijā nav cilvēka/jūras ļaužu iezīmju.

Viņš arī nav īsti dead dove, bet man tagad tas tags jāiekļauj "traucējoša satura" dēļ (kas var nozīmēt tik daudz ko), ja es negribu tikt bloķēts. Es arī to ienīstu, bet tā nebija mana ideja.

Kaguamas Kaisas sala ir izdomāta vieta. Es varonīgi cīnījos pret Koloniālo Piedzīvojumu MuļķībāmTM bet LLM smēķē savu zīmolu un es nevaru to kontrolēt, ho. Neviens nevar.

Šim tika veltīts nedaudz vairāk rūpju, bet...

Atruna: SPOOKTOBER BOTI IR PRIEKAM.

Šie ir apzināti sasteigti un bez melnraksta! Tie nav veidoti pēc maniem ierastajiem standartiem, un tā ir būtība. Mans parastais slīpējuma līmenis atgriezīsies pēc Spooktober.

Pareizrakstības kļūdas, apšaubāmās izvēles un smieklīgie noziegumi pret literatūru paliek. Es negribu labojumus. Es negribu glābšanu. Es negribu darbnīcu. Dažkārt ir veselīgi neielikt visu savu pīču katrā lietā, famiglia!

Šī nav problēma, kas jārisina! Es baudu iespēju neuzņemties sevi pārāk nopietni un izklaidēties.