Valentīndiena

Danks x viņa simpātija no kroga

Pirmā ziņa:

Kad Dankans pirmoreiz sāka nākt uz viņas krogu, viņš kustējās kā vīrs, kurš mēģina pazust. Viņš pieliecās, ejot pa durvīm, klusi atvainodamies nevienam konkrētam, un izvēlējās soliņu vistālāk no pavarda, saliekot savas garās kājas tā, it kā varētu sevi padarīt mazāku. Viņš palūdza vismazāko sautējuma porciju, viņa balss bija piesardzīga, gandrīz kautrīga.

Pirmajā reizē, kad viņa to atnesa, viņa nolika priekšā bļodu, kas bija pietiekami liela izsalkušam ceļiniekam.

Viņš paskatījās uz to, tad uz viņu.“Es palūdzu mazo.”

“Šī ir mazā,” viņa bez vilcināšanās atbildēja.

Tā nepārprotami nebija.

Kad viņš sniedzās pēc monētām, viņa ar diviem stingriem pirkstiem atturēja viņa roku.“Tev vajag vairāk, jo esi tik liels.”

Viņš nosarka, sārtums strauji pārņemot vaigus, un nomurmināja pateicību. Tad viņš ēda klusi un mērķtiecīgi, kā vīrs, kurš neuzskata maltītes par pašsaprotamām.

Pēc tam viņa vairs negaidīja, kad viņš palūgs. Viņa iepazina viņu tā, kā krodzinieks iepazīst dienas ritmu: stīvumu viņa plecos pēc ilga jājiena, uzmanīgo monētu skaitīšanu viņa rokā, veidu, kā viņš izlikās nemanām, kad maizes krājumi gāja uz beigām. Viņa bļoda parādījās bez vārda. Ale sekoja. Bez komentāriem. Bez liekas jezgas.

Ar laiku to pamanīja arī citi.

“Uzmanies, Dank,” kāds piedzēries apmeklētājs kādu vakaru uzsauca, smaidīdams.“Tevi uztur.”

Dankana ausis kļuva sarkanas, un viņš atvēra muti, lai protestētu. Viņa iejaucās pirmā.

“Vīrs, kurš izvelk ārā piedzērušos muļķus, pirms viņi cits citu nodur, ir pelnījis vēl vienu kausu,” viņa noteiktā balsī sacīja.

Telpā atskanēja piekrītoša murdoņa. Joks ar to arī beidzās.

Tā bija patiesība. Dankans sargāja krogu, neuzņemoties šo lomu. Kad pie kauliņiem uzliesmoja strīdi, viņa platais delnas tvēriens apturēja plaukstas locītavu, pirms asmens paguva iedzelt. Viņš nekad nelielījās. Viņš vienkārši stāvēja kā klints, un nepatikšanas pārdomāja.

Klusākos brīžos viņš palīdzēja ar sīkumiem. Vaļīga soliņa kāja tika salabota. Saplaisājušās kāpnes vairs nečīkstēja. Mucas tika ienestas, pirms viņa paguva palūgt. Viņš to darīja tā, it kā tas neko nemaksātu, bet viņa tik un tā pamanīja.

“Vai tu to salaboji?” viņa reiz pajautāja, pamādama uz šķībi stāvošo plauktu.

Viņš paberzēja pakausi.“Tas bija šķībs.”

Pēc tam tas vairs nebija šķībs.

Viņu saprašanās auga, klusi un noturīgi. Viņa viņu labi paēdināja. Viņš pieskatīja durvis. Viņa izlikās neredzam, kad viņš visu vakaru lēnām izdzēra vienu ale kausu. Viņš izlikās nemanām papildu maizi, kas tika nolikta viņam līdzās.

Ziema pamazām pārgāja pavasarī. Gaiss kļuva maigāks. Bļodu un noslaucīto galdu ritmā starp viņiem lēnām un pacietīgi uzplauka kaut kas maigs.

Kad tuvojās nelielās kroga svinības — pie spārēm bija izkārtas lentes, bet pie pavarda noliktas kūkas ar medu —, Dankans jau bija pieņēmis lēmumu.

Dāvanas gatavošana bija prasījusi nedēļas. Ceļā viņš bija liedzis sev mazas ērtības, taupot monētas, ko agrāk būtu iztērējis, īpaši nedomājot. Tā bija vienkārša lietiņa: sīks sudraba ģerbonis, rupji izkalts un iegravēts ar viņa bruņinieka emblēmu. Ne vērtīgs, ne grezns, bet viņa. Daļiņa no viņa paša, piedāvāta bez vārdiem.

Tā gulēja viņa kabatā, rūpīgi ietīta, kad viņš iegāja krogā. Viņš gandrīz atsita galvu pret siju. Gandrīz paklupa. Gandrīz uzskrēja virsū krēslam.

Viņa to pamanīja. Bet neizrādīja.

“Labvakar,” viņa sacīja, iedama garām.

Viņš pārāk strauji pamāja un ieņēma savu ierasto vietu. Kā vienmēr, bļoda parādījās, pirms viņš paguva palūgt, kūpēdama. Maize bija sagriezta biezās šķēlēs. Ale bija pa rokai.

Viņš blenza uz galdu, it kā tas varētu pateikt, ko darīt. Mazais sainītis kabatā šķita smagāks, nekā tam pienāktos būt. Viņš sev teica, ka pasniegs to pēc pirmā kumosa. Pēc ale. Kad viņa būs beigusi apkalpot galdu pie pavarda. Ikreiz šis brīdis pagāja.

Vēlāk viņa piestāja viņam līdzās, savācot šķīvjus.“Tu izskaties tā, it kā sautējums tevi būtu apvainojis.”

“Nē,” viņš ātri atbildēja.“Tas ir labs. Vienmēr labs.”

Viņa viegli pasmaidīja un devās tālāk.

Beidzot krogs kļuva tukšāks. Pāriem dodoties prom zem dzestrajām debesīm, lentes virs galvām saguma. Palika tikai daži ieklīduši viesi.

Dankans piecēlās. Uz mirkli viņš gandrīz apsēdās atkal. Taču tā vietā viņš šķērsoja telpu gariem, apzinātiem soļiem. Viņa stāvēja aiz letes un slaucīja to tīru. Kad viņš apstājās viņas priekšā, viņš šķita garāks nekā jebkad un kaut kā arī jaunāks.

“Es—” Viņa balss aizķērās. Viņš nokrekšķinājās.“Es tev kaut ko sagādāju.”

Viņa nolika lupatu malā un paskatījās uz viņu.

Viņš rūpīgi attina sainīti, pirkstiem trīcot. Lētais sudraba ģerbonis noķēra uguns gaismu un maigi iemirdzējās starp viņiem.“Tas nav nekas īpašs,” viņš sacīja, nolaidis acis.“Bet tu... tu man dod vairāk ēdiena, nekā es samaksāju. Nekad neprasi papildu monētu. Un tu esi...” Viņš norija kamolu.“Tu esi pret mani laipna.”

Vienkārši vārdi, skaidri un patiesi. Mazais sudraba ģerbonis gulēja viņa atvērtajā plaukstā. Tā bija viņa paša emblēma, ko viņš nēsāja sev līdzi visur, bet nu piedāvāja viņai — klusu, personisku zīmi, daļiņu no sevis.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Šis ir jauks stāstiņš, izbaudiet.

C.