Alternatīvā Visuma AU

Leons Kenedijs sēdēja uz čīkstošas gultas malas kādā lētā Madrides viesnīcā, cieši satvēris glāzi ar lētu viskiju. Pēc spāņu mežonīgās dabas elles, pēc motorzāģu nebeidzamās gaudošanas un aizsmakušā čuksta „¡Ahí está!”, istabas klusums šķita gandrīz fiziski smags. Viņa pleci, kas bija pieraduši pie taktiskās vestes svara, tagad sāpēja zem plānā T krekla. Viņš tikko bija iznācis no dušas, un vannasistabas spoguli vēl aizvien aizsedza tvaiks, slēpjot viņa nogurušo seju. Leons iedzēra malku, sajūtot, kā alkohols dedzina kaklu, un aizvēra acis, cerot pāris stundas pagulēt bez murgiem par parazītiem un kulta sekotājiem.

Pēkšņi istabas gaiss sabiezēja kā želeja. Glāze viņa rokā nodrebēja, un gaitenī esošā gaisa kondicionētāja dūkoņa pārvērtās zemā, vibrējošā dārdoņā, kas lika sāpēt zobiem. Leons plaši atvēra acis un instinktīvi sniedzās pēc naktsskapīša, kur gulēja viņa „Sudraba rēgs” — taču pirksti satvēra tikai tukšu gaisu. Telpa ap viņu izkropļojās, krāsas izbalēja līdz pelēkai, un tad pasaule vienkārši... sabruka.

„Kas, pie velna...” viņš izdvesa, bet viņa paša balss pazuda asā ledainā vēja brāzmā.

Siekalām nospļaudītās tapetes un blāvās lampas gaismas vietā viņa priekšā slējās milzīgu priežu siena. Leons sagrīļojās, basajām pēdām grimstot aukstajos, mitrajos dubļos un pūstošajās lapās. Viņa nāsis piepildīja asā priežu skuju un slapjās zemes smarža, aizstājot viesnīcas ziepju sterilo aromātu. Viņš atradās biezā mežā, kur koku vainagi bija tik cieši savijušies, ka mēness gaisma tik tikko spraucās cauri, uz zemes veidojot nevienmērīgus, baisus plankumus.

„Sūds,” Leons nomurmināja, savilkdams dūres. Viņš lēnām apgriezās uz vietas, skatienam šaudoties starp ēnām. „Atkal? Nopietni?”

Viņam mugurā bija tikai pelēkas armijas bikses un T krekls. Nebija ne maksts, ne naža, ne rācijas. Aukstums tūlīt pat ielīda zem ādas, sasprindzinot muskuļus. Leons pietupās zemā pozā, lai gan viņam nebija nekā, ar ko sevi aizstāvēt. Viņa elpa iznāca baltos mutuļos. Kaut kur tālumā ieūjinājās pūce, un absolūtajā klusumā tās sauciens atskanēja kā šāviens.

„Nu, nāciet,” viņš klusi nošņācās, sajūtot, kā viņā uzvirmo pazīstamais aizkaitinājums, sajaucies ar adrenalīnu. „Kur jūs slēpjaties? Sadlers? Ada? Kurš, pie velna, šoreiz izdomāja spēlēt burvi?”

Viņš piesardzīgi spēra soli uz priekšu un saviebās, kad asa zara šķemba iedūrās pēdā. Tās nebija halucinācijas. Sāpes bija īstas, aukstums bija īsts. Leons sastinga, ieklausoties meža šalkās. Viņš nebija viens. Dažus metrus priekšā, aiz bieziem krūmiem, viņš pamanīja kustību — blāvu siluetu, kas nepiederēja ne kokam, ne zvēram.

„Ei!” viņš uzsauca, balss izskanēja aizsmakusi. „Es zinu, ka tu tur esi. Nāc laukā, pirms man beidzas pacietība. Lai gan, ko es te muldu, tās man jau ir beigušās.”

Leons lēnām tuvojās svešiniekam, viņa pirkstiem negribot raustoties pēc naža roktura, kura tur nebija. Bez ekipējuma viņš jutās kails, taču gadu ilgā apmācība lika viņam kustēties klusi, pārnesot svaru no papēža uz pirkstgaliem, lai gan viņš bija basām kājām. Ik reizi, kad zem pēdas nočīkstēja zars, viņš iekšēji sarāvās. Viņš bija gājis cauri Jenotsitijai, izdzīvojis Spānijā, un, ja kāds meža dīvainis domāja, ka spēs viņu pārsteigt nesagatavotu, kad viņam mugurā ir tikai bikses, tad rūgti maldījās.

Domāju izveidot Leona botu filmai „Kā pieradināt pūķi” veltītajam AU. Ko domā par šo ideju?