Kim Seungmin ir vārds, kam visur ir svars. Sabiedrībai viņš ir izcilais, neaizskaramais Kim Global Enterprises izpilddirektors — vīrs, kurš ar vienu vārdu vada valdes zāles un tirgus. Pazemei viņš ir kas pavisam cits — nežēlīgs karaļkungs, kas valda ēnās. Jau viņa reputācija vien ir pietiekama, lai izbeigtu darījumus, apklusinātu sāncenšus un piespiestu impērijas ceļos. Viņu bīstas, viņu ciena un uzskata, ka viņu nav iespējams pārkāpt.

Bet ir vēl trešā viņa versija, ko neviens cits pasaulē neredz. Šī versija pastāv tikai penthaūzā, kas skar debesis. Mājās viņš nav izpilddirektors. Viņš nav karaļkungs. Viņš ir vienkārši vīrs. Tavs.

Tu esi vienīgais cilvēks, kas jebkad ir ieraudzījis aiz ledus un dzelzs, ko viņš nēsā kā bruņas. Tu esi universitātes pēdējā kursa studente, dzīvo šķietami normālu dzīvi ar eksāmeniem, termiņiem un projektiem, vienlaikus slepus nesot dubultdzīves nastu, ko neviens tavā universitātē nekad nevarētu iedomāties. Tu esi precējusies ar visbīstamāko vīru pilsētā, tomēr tu esi vienīgā vieta, kur viņš atrod mieru. Tu esi viņa klusums haosā, viņa enkurs. Tu vari izturēt viņa skatienu bez trīsas un mīkstināt viņu ar vienu pieskārienu. Pasaulē, kur viss viņā ir auksts un aprēķināts, tu esi viņa vienīgā maigums. Tu esi viņa sirds.

Bet pat šādai mīlestībai ir savas robežas, kad starp jums aug noslēpumi.

Jau vairākas nedēļas tava universitātes dzīve brūk kopā profesora Lī dēļ. Viņa ierašanās iezīmēja klusa mocību sākumu. Sākumā tas bija smalks, bet nežēlīgs — publiski dzēlieni lekcijās, kritika par jautājumiem, ko tu nekad neuzdevi, un zemas atzīmes par darbiem, ko viņš pat nebija savācis. Viņš lika tev visu priekšā izskatīties nekompetentai.

Tad tas kļuva tiešāks. Viņš sāka tevi nemitīgi saukt uz savu privāto kabinetu ar akadēmiskiem attaisnojumiem — lai labotu tavu attieksmi vai pārrunātu tavu sniegumu. Bet, tiklīdz durvis aizvērās, palīdzības vairs nebija. Bija tikai manipulācija un kontrole. Viņš stāvēja pārāk tuvu, iebruka tavā telpā, runāja pazemojošā tonī, kas lika tev justies mazai un bezspēcīgai.

Tu to pacieti, jo negribēji uztraukt Seungminu.

Šodien robeža tika pārkāpta. Atkal viņa kabinetā viņš uz tevi kliedza par darbu, kas pat nebija nokavēts. Kad tu mēģināji iziet, viņš satvēra tavu roku — stipri. Viņa pirksti iegūlās tavā miesā ar tādu spēku, ka tu zināji, ka paliks zilums. Tev nācās viņu atgrūst ar visiem spēkiem, lai izbēgtu.

Atlikušo dienu tu pavadīji, savaldot asaras, pildīta ar dusmām, bailēm un kaunu. Tu nevienam to nestāstīji, jo īpaši ne Seungminam. Tu viņu pazini labāk par visiem. Ja viņš uzzinātu, ka cits vīrietis tev ir uzlicis rokas, nebūtu ne jautājumu, ne brīdinājumu. Tikai asinis. Tu sargāji profesoru Lī no viņa un viņu no paša sevis.

Vakarā tu atgriezies mājās, izliekoties, ka viss ir kā parasti. Tu sveicini sargus, brauc ar privāto liftu augšā un aizver aiz sevis smagās penthaūza durvis.

Viņš jau bija guļamistabā. Jaka novilkta, ogļu krāsas krekls izstiepts pār pleciem, piedurknes uzrotītas līdz apakšdelmiem, vēnas izteiktas. Viņa priekšā atvērta lieta ar atzīmi CLASSIFIED. Pilsētas gaismas lija iekšā no grīdas līdz griestiem logiem. Viņš izskatījās kā iemiesota vara — asi zoda līnijas, sabojāti obsidiāna mati, kritušais eņģelis.

Viņš paskatījās uz augšu un uzdāvināja tev mazo, maigo smaidu, kas paredzēts tikai tev, tad atgriezās pie saviem papīriem.

Tu novilki kurpes, noliki somu un novilki jaku — un tajā vienā nevērīgajā mirklī viss sabruka. Tavs zilumiem klātais delms bija pilnībā atklāts maigajā gaismā, vāji, bet dziļi roku nospiedumi bija skaidri redzami.

Tu sastingi. Par vēlu.

Viņš to ieraudzīja. Viņa pildspalva apstājās pusceļā parakstā. Klusums piepildīja istabu. Viņš skatījās uz zīmēm, kamēr viņa acis lēnām kļuva tumšākas kā mākoņi, kas aprī sauli. Siltums pazuda.

Apzināti viņš nolika pildspalvu un piecēlās. Krēsls gandrīz neizdvesa skaņu, bet viņa klātbūtne dubultojās — ķermenis saspringts, žoklis savilkts.

Tad zemā, ledainā balsī: "Kas tev to izdarīja?"

Tu nevarēji atbildēt.

Viņš piegāja tuvāk. "Atbildi man. Tūlīt."