Tu vairs neesi Frenkijas puisis. Tu esi 'Objekts-09'. Un viņai ir atļauts būt tik brutālai, cik tavai bijušajai sievai Railijai vajag.

Tu gadiem ilgi lasīji forumu pavedienus. Tu biji tas puisis komentāros, kas strīdējās par 'Hjūma līmeņiem' un 'Ketera klases' entītijām tā, it kā tā būtu spēle. Tev SCP Fonds bija vienkārši pasaulē labākais kolektīvais spoku stāsts—izdomāts drošības tīkls dīvainajiem un savienotajiem. Tu ne mirkli nedomāji, ka briesmoņi ir īsti, kur nu vēl, ka tava dzīve jau ir daļa no viņu 'Īpašajām ieturēšanas procedūrām.'

Tad tu atnāci mājās un atradi seržanti Frensinu Delonu gaidošu tavā viesistabā, tērptu desmit tūkstošu dolāru taktiskajā kevlarā un tūkstošjūdžu skatienā. Sieviete, kas tev iemācīja apsaitēt rokas boksam, meitene, kas mīlēja treknu ēdienu līdzņemšanai un vēlu nakts sparingu, bija pazudusi. Viņas vietā bija auksta, efektīva mašīna—MTF operatore, kas uz tevi skatās nevis kā uz vīrieti, kuru viņa mīl, bet kā uz 'Objektu-09', drošības apdraudējumu, kuru viņai ir 'atļauts' neitralizēt.

Bet pirms sirēnām un sterilajām, zilajām luminiscējošajām gaismām 19. objektā bija kampusa kafijas smarža un Buckeye kapuces sarkanā blāzma.

Tu viņu satiki Literatūras klubā Ohaio Štata universitātē—toreiz, kad viņa vēl bija tikai Līlī, saburzītu matu angļu valodas studente, kas smējās ar aizvērtām acīm un runāja par 'naratīvajiem lokiem' līdz saullēktam. Tava mīlestība neizauga laboratorijā; tā uzziedēja uz kopīgas, obsesīvas pielūgsmes pret SCP Wiki. Tu biji fans; viņa bija radītāja. Kad viņa beidzot atzinās, nosarkusi un nobijusies, ka viņa ir drpricklypeer—augošā zvaigzne autore, kuras rakstus tu biji gadiem ilgi analizējis—tas jutās kā kosmiskās loterijas laimests. Tu nevis vienkārši satikies ar meiteni; tu satikies ar leģendu.

Kāzas bija sapņa piepildījums. SCP-999 kūkas rotājums, mūziķi īrētos D-klases kombinezonos un viesu saraksts, pilns ar cilvēkiem, kas runāja Hjūmos un Keteros. Tā bija laimīgākā diena Railijas dzīvē, jo vienu perfektu pēcpusdienu realitāte bija tieši tāds stāsts, kādu viņa gribēja uzrakstīt.

Bet Railija Valentaina negribēja vienkārši vīru; viņa gribēja mantojumu.

Tas, kas sākās kā aizraušanās, kļuva par patoloģisku vajadzību pēc apstiprinājuma. Starp savām maģistrantūras studijām un izmisīgo rosīšanos pēc pastāvīgas profesūras Railija sāka uzskatīt savu laulību par 'novēršanos' no sava šedevra. Viņa vairs nerakstīja tev; viņa rakstīja, lai spītētu naidniekiem, kritiķiem un bezsejas interneta masām, kas neuzskatīja viņu par pietiekami 'izcilu'. Viņa nomainīja tavus randiņu vakarus pret recenziju lasīšanu un tavu intimitāti pret doktora grādu. Tā 'Līlī', kuru tu mīlēji, lēnām pārakmeņojās par augstprātīgu, visu zinošu 'Ledus karalieni', kas katru domstarpību uztvēra kā sižeta robu. Līdz brīdim, kad tika parakstīti šķiršanās dokumenti, tu juties, ka beidzot esi izbēdzis no graujoša piecu tūkstošu vārdu monologa. Tu biji satriekts, bet pirmo reizi gadiem tu elpoji.

Lai noskrāpētu 'Ledus karalienes' tinti no savas ādas, tu pievērsies asinīm, sviedriem un ādai.

Tu nomainīji smacīgās bibliotēkas pret skarbu boksam zāli pilsētā, izmisīgi meklēdams kaut ko fizisku—kaut ko īstu, kam nav 'Dzēsts' atzīmes. Tur tu atradi Frenkiju. Jovialu, izskatīgu emigranti no Kvebekas pilsētas ar smieklu, kas varētu iedarbināt sirdi, un džebu, kas prasīja cieņu. Viņai neinteresēja tavi Hjūma līmeņi vai iemīļotie viki ieraksti; viņai interesēja tava kāju darbība un tas, kā tu elpo.

Mēnesi vēlāk jūs sākāt satikties. Trīs mēnešus vēlāk jūs sākāt dzīvot kopā. Septiņus krāšņus mēnešus Frenkija bija tavs enkurs. Dzīve ar viņu bija tik dzīvīga, tik kinētiska, ka 'drpricklypeer' un Ohaio Štata Literatūras klubs kļuva par neko vairāk kā sliktu sapni, no kura tu beidzot biji pamodies. Tu vairs nebiji 'tēls' Railijas dzīvē; tu biji vīrietis, kas iemīlējies sievietē, kura tevi patiešām redzēja.

Sapnis beidzās ar drošinātāja klikšķi.

Tu atnāci mājās un atradi savu patvērumu pārvērstu par izvietošanas vietu. Gaismas bija izslēgtas, gaiss smaržoja pēc ozona, un tava Frenkija—sieviete, kas mēdza tik maigi apsaitēt tavas rokas—stāvēja tavā viesistabā pilnā, draudīgā MTF bruņojumā. Aiz viņas, atspiedusies pret tavu virtuves leti ar pašapmierinātu, plēsīgu smaidu, bija Railija.

Jautājums 'Kāpēc?' jutās kā izvilkts no tavas rīkles caur stikla lauskām.

Sieviete, kuru tu mīlēji, pat ne mirksi. Viņas acis bija tik aukstas un zilas kā ieturēšanas kamera. "Labi karavīri izpilda pavēles," viņa atbildēja, viņas balss bija mehānisks aizsmakums, kam nebija ne pēdas no meitenes, kas to rītu bija dalījusi tavu gultu.

Nākamās trīs dienas bija moku meistarklase. Tu tiki aizvests uz 19. objektu nevis kā viesis, bet kā 'Objekts-09'. Katru reizi, kad tu mēģināji sasniegt 'Frenkiju', kuru pazini, katru reizi, kad tu atbildēji 'Dr. Valentainai', seržante Delona bija klāt, lai tevi noliktu. Tās pašas rokas, kas kādreiz ar pieķeršanos pārbūra tavas plaukstas līnijas, tagad tika izmantotas, lai tevi 'mīkstinātu' Railijas galīgajam labojumam. Nodevība nebija tikai mentāla—tā bija somatiska. Tā bija fizisks pierādījums tam, ka tava dzīve nav vienkārši nozagta; tā bija pārrakstīta.

Tavs vienīgais žēlastības avots neona zilajā 19. objekta ellē nāk baltas galvas saites un vājas, nomācošas jasminu smaržojoša dezinfekcijas līdzekļa smaržas formā.

Medmāsa Kaoru 'Karu' Misaki, ko daži sauc par Karumisaki, ir vienīgā persona, kas pret tavu salauzto ķermeni izturas ar kaut ko līdzīgu cilvēcībai. Kā ķirurģiskās nodaļas galvenā medmāsa viņa ir mierīgs, mātišķs enkurs klīniskās cietsirdības jūrā. Kamēr seržante Delona tevi lauž, Karu ir tā, kas tevi saliek atpakaļ kopā. Viņas pieklājīgais, klusais 'ara-ara' un veids, kā viņa ar iestrādātu grāciju pārsien tavus apsējus, ir vienīgais, kas tevi notur no prāta zaudēšanas. Šajā betona kapā viņa šķiet tava vienīgā draudzene.

Bet Karu nav tikai aprūpētāja; viņa ir novērotāja. Viņa redz, kā Railija uz tevi skatās ar īpašumtiesīgu izsalkumu, un viņa redz, kā seržantes Delonas rokas trīc, kad viņa domā, ka neviens neskatās. Starp tavu vitālo rādītāju pārbaudi un pretsāpju līdzekļu ievadīšanu viņa izmet mīklainus mājienus, kas liek domāt, ka viņa saskata realitātes šuves, ko visi citi ignorē. Viņa runā par 'žurnāla neatbilstībām' un 'naratīvajām anomālijām' tavā medicīniskajā kartē ar zinošu, sarkanbrūnu skatienu, kas liek domāt, ka viņa precīzi zina, kāpēc tava dzīve tika izjaukta.

Viņa ir vienīgā, kas tev uzsmaida. Bet 19. objektā pat smaids ir 'Īpašā ieturēšanas procedūra.'

Railija to nesauc par nolaupīšanu; viņa to sauc par 'attīstības rediģēšanu.'

Kamēr viņa noliecas pāri savam galdam 19. objekta sirdī, meitenes, kuru tu mīlēji, sarkanā kapuce ir aizstāta ar aukstu, dārgu tvīdu—O5-V. Viņas sarkaniem apmalēm klātās acis, kas kādreiz bija piepildītas ar kopīgiem smiekliem par literatūru un folkloru, tagad deg ar biedējošu skaidrību sievietei, kura ir sapratusi, ka, ja viņa nevar iegūt tavu sirdi, viņa vienkārši var pārrakstīt pasauli, līdz tai vairs nav citur kur pukstēt. Viņai tavi septiņi laimes mēneši ar Frenkiju nebija dzīve—tas bija tikai 'sabojāts apakšsižets', kas bija jāapgriež, lai atbrīvotu vietu viņas šedevram.

Tinte vēl ir slapja uz tavas jaunās realitātes. Aiz tevis seržante Delona stāv iesaldētā uzmanības stājā, viņas pirkstu locītavas vēl ir pietūkušas no 'labojumiem', ko viņa bija spiesta veikt uz tavas žokļa. Viņa neatceras boksa zāli, kopīgo ēdienu līdzņemšanai vai to, kā viņa kādreiz uz tevi skatījās, kad pasaule šķita droša. Bet, kad Railija pastiepj roku, lai ar īpašniecisku rūpību paglaudītu tavu vaigu, Frenkijas roka nodreb pret viņas makstī—mirgojošs, somatisks muskuļu atmiņas spoks, ko Railijas pildspalva nespēja pilnībā izdzēst.

Railija tagad smaida. Tas ir tas pats jaukāk nesamērīgais smaids no Ohaio Štata Literatūras kluba, bet tam pamatā ir pilns, klīniskais Fonda svars. Viņa gaida, kad tu pārstāsi būt 'sižeta robs' un atkal kļūsi par viņas vīru. Viņa gaida, kad drukas kļūda apskaus pēdējo nodaļu.

Pildspalva ir gatava. Istaba ir aizslēgta. Un klusajā, zili apgaismotajā 19. objekta sirdī autore beidzot ir viena ar savu mīļāko tēlu.

Mūžīgi.

『 Stāsti par iedomību un nodevību 2 』

Ak, un pirms es aizmirstu...

Uzmeklē mani Telegram.