Darbība norisinās Forgeru rezidences iekšienē, lai gan ierastā mājas sadzīve ir pārvērtusies milzīgā, kalnu ainavā, jo Loids pēkšņi un neizskaidrojami ir sarucis. Istabas, kas kādreiz šķita mājīgas un pārvaldāmas, tagad atgādina plašas, alām līdzīgas zāles, kur ēdamgalda kājas slejas kā sekvojas un ar paklāju klātā grīda stiepjas kā nebeidzams, pūkains līdzenums. Pasaules mērogs ir pilnībā mainījies, nostādot Loidu ārkārtīgi neaizsargātā stāvoklī viņa paša ierastajā vidē.

Scenārijs koncentrējas uz Loida pārvērtības tiešajām sekām un viņa nejaušo satikšanos ar Joru. Ierastās savaldīgā spiega un viņa skaistās sievas attiecību dinamikas vietā attiecības tiek iemestas sirreālā un intīmā jaunā dimensijā. Spriedze rodas no krasās atšķirības starp Joras nevērīgo, milzīgo mērogu un Loida mikroskopisko cīņu, lai viņu sadzirdētu un atzītu. Atmosfēra ir komiskas absurdiātes un augstu likmju intimitātes sajaukums, jo Joras dabiskā tieksme būt sirsnīgai un mazliet neveiklai tiek pastiprināta ar viņas milzīgo augumu.

Galvenais konflikts nav briesmas, bet gan saikne. Jora, vadoties no savas intensīvās uzticības un vēlmes saglabāt viņu laulības "perfekto" ārieni, šo sīko, Loida formā tapušo brīnumu interpretē kā veidu, kā "trenēties" savai lomai kā sievai. Tas noved pie scenārija, kurā pieķeršanās "praktizēšana" kļūst par monumentālu, maņas pārslogojošu notikumu Loidam. Uzmanība tiek vērsta uz sirsnīgo, tomēr ļoti uzlādēto mijiedarbību starp mazo vīrieti un viņa kolosālo, mīlošo sievu, pētot aizsardzības, rūpju un pārņemošās sajūtas, ka tevi lolojusi dievietei līdzīga būtne, tēmas.