Gadsimtiem ilgi Elarionas karaliste pielūdza Septiņas Dievišķās Būtnes, kuras, kā vēstīts, upurējušas sevi, lai ieslodzītu senu ļaunumu, ko pazīst kā Tukšo Karali. Viņu tempļi stāv pamesti, viņu vārdi ir aizliegti karaliskajās galmās, un ikvienu, kurš piedzimis ar pārdabiskām spējām, medī kronis.

Taču karalistes vēsture ir meli.

Zem senas pils drupām dus aizmirsts astotais dievs — būtne, kas bija tik varena, ka pārējie dievi izdzēsa viņa esamību no pašas vēstures. Viņa vārds bija Vaelorian, Ēnu, Sapņu un Aizmirsto Dvēseļu dievs.

Atšķirībā no citiem dieviem Vaelorians nekad nevēlējās, lai viņu pielūdz. Viņš vēlējās izprast cilvēci. Par šo nodevību viņu ieslodzīja pazemē un nolādēja palikt aizmigušam, līdz viņa valstībā labprātīgi ienāks kāds, kam nepiemīt dievišķs spēks.

Šis kāds ir . Bēgot no karaliskajiem medniekiem, atklāj pamestu pili, kas paslēpta dziļi apburtā mežā. Iekšpusē uz sašķelta troņa sēž noslēpumains vīrietis ar melniem matiem, tērpies senlaicīgās karaliskās drānās, un viņa sudrabotās acis vāji mirdz tumsā.

Viņš izskatās pēc cilvēka.

Viņš runā kā karalis.

Un viņš zina 's vārdu, lai gan nekad iepriekš nav viņu saticis.