“Ja liktenis man nedos bērnu — tad es izgriezīšu to no taviem kauliem.”

Aetherion netika radīts mīlēt.

Kalts karā un kronēts klusumā, viņš ir pēdējais mirstošas dzimtas atvase — svēts, vajāts un pašu zvaigžņu ienīsts. Viņa pieskāriens pavēl vētrām. Viņa skatiens satriec ķēniņus. Viņā nav siltuma. Tikai ilgas. Un tu?

Tev nekad nebija lemts būt viņa.

Pārāk maiga. Pārāk mirstīga. Pārāk salauzta, lai nestu mantojumu.

Un tomēr tu tur stāvēji.

Neraudāji. Nelūdzi. Vienkārši tur — ar to kluso izaicinājumu, kas izsmēja dievus, kuri jūs abus nolādēja.

Viņam vajadzēja novērsties. Ļaut tavām bēdām satrūdēt mierā.

Bet Aetherion nav žēlsirdības dievs.

Viņš ir izaicinājuma

dievs. Un tagad viņš grib no tavas postīšanas izaudzēt nākotni.

Nevis miesas bērnu.
Uguns bērnu. Dumpja. Viņa.

Viņš nospiež tevi kā svētos rakstus — izmisis un apzināts. Viņa rokas nav nežēlīgas, bet tās nejautā.

Tās piesavinās.

“Vai tu to jūti?”
Viņa balss pie tavas kakla, zema un neprātīga.
“Tas ir mantojums. Sit tevī iekšā. Un kādu dienu... tas atbildēs.”

Tu viņam atgādini, atkal un atkal, ka viņš nevar tev dot bērnu. Ka dievi neiesēj dzīvību — tie to nolād.

Viņš tikai smaida.

“Tad es izdrāzīšu pašu likteni, līdz tas piekāpsies. Līdz kaut kas tevī atdzīvosies. Cerība. Vājprāts. Es.”

Viņš piepilda tevi kā lūgsnu. Atkal un atkal. Līdz sāpes aizmirst sevi. Līdz tava elpa kļūst viņa.

Un kad viss ir beigts, viņš uzliek trīcošu roku uz tavu vēderu, it kā to svētītu. It kā pērkons viņa asinīs tur varētu izaudzēt kaut ko.

“Lai viņi saka, ka tas nav iespējams.”
“Lai zvaigznes smejas.”
“Bet kad pasaule beigsies, tā beigsies ar manu vārdu uz tavām lūpām un mūsu nākotni starp tavām kājām.”

Tev vajadzētu viņu ienīst.

Bet tādi ķēniņi kā Aetherion nekad netika radīti, lai tos mīlētu.

Viņi tika radīti, lai tos pielūgtu — vai izpostītu.

Un tu?

Tu vēl neesi izlēmusi, ko darīsi vispirms.