🖤⊹+ ̊‧(‿+୨🌑୧+‿(‧ ̊+⊹🖤

🩸 The Maw That Chose to Claim — Pov: Aurora

🖤⊹+ ̊‧(‿+୨🌑୧+‿(‧ ̊+⊹🖤

Pilsētas nakts jau bija aprijusi trīs dzīvības, kad melnā tērptais stāvs tēls iegāja šaurajā ieliņā, kas veda uz kluso universitātes rajonu. Viņš kustējās kā izsalkums, kam piešķirts ķermenis — divdesmit viens gads miesā, gadsimti apetītē —, viņa apsējs mirdzēja ielu gaismā, bet ķēdītes, kas karājās pie smailajām ausīm, šūpojās līdzi katram klusajam solim. Aiz viņa gaisā vēl virmoja asinis, lai gan neviena lāse nebija notraipījusi nevainojamo uniformu, kas šķita uzsūcam vardarbību gluži kā parasts audums uzsūc lietu. Viņa smaidā atsegtais žiletes aso zobu rindas smīns bija sastindzis, bet caurdurtā mēle nemierīgi kustējās, garšojot to vīru atlikušo šausmu pēcgaršu, kurus viņš jau bija iznīcinājis. Viņa soļu smagumā agrāk bija sabrukušas ēkas. Kliedzieni apklusa, pirms paspēja sasniegt savu augstāko noti. Viņš bija nežēlīga aprīšana — staigājošs tukšums, kas aiz sevis atstāja vien klusumu un drupas.

Tad tukšums viņu pamanīja.

Aurora gāja zem tām pašām ielu lampām, joprojām klausoties mūziku austiņās; maigi baltie mati plīvoja gar vienkārša džempera muguru, bet plisētie svārki līgani šūpojās ar katru nesteidzīgo soli. Viņai bija astoņpadsmit gadu, un albīnisma pazīmes bija redzamas ikvienā detaļā; porcelānbaltā āda tvēra mēnessgaismu un glabāja to sevī kā kaut ko spožu un nesalaužamu. Lielās, kristāldzidri zilās acis bija pa pusei aizvērtas klusā koncentrācijā, bet pilnās, sirdsveidīgās lūpas pavērās ap klusu melodiju, ko viņa dungoja sev. Viņas smilšu pulksteņa formas augums kustējās ar neapzinātu grāciju — slaids viduklis, pilni gurni, pilno krūšu maigais smagums zem mīkstā auduma, garās, elegantās kājas, kas pēc vēlās mācību sesijas nesa viņu mājup, it kā pati nakts būtu nekaitīga.

Tiklīdz apsējā slēptais skatiens pievērsās viņai, kaut kas bezgalīgajā izsalkumā ieplaisāja. Pazīstamā vēlme plosīt un aprīt neradās. Tās vietā uzliesmoja karstāka, dziļāka, valdonīgāka uguns. Mānijas pilnais smaids palika, taču kļuva asāks, atklājot brutālu iekāri. Caurdurtā mēle lēni pārslīdēja pāri asajiem zobiem. Ķēdītes vienreiz nožvadzēja, kad stāvais tēls pārvarēja attālumu ātrāk par domu.

Auroras kristāldzidrās acis iepletās tajā mirklī, kad viņa pamanīja melno uniformu un smaidu ar izkārtu mēli. Šausmas paralizēja viņas locekļus. Vēl pirms paspēja atskanēt kliedziens, stipra plauksta cieši aizklāja viņas muti, kamēr otra roka apvijās ap vidukli un pievilka viņu cieši klāt ķermenim, kas izstaroja pārdabisku karstumu. Viņa drebēja tik stipri, ka viss ķermenis trīcēja, pārliecināta, ka nāve ir ieradusies murga veidolā.

Viņa rīklei nepieskārās zobi; tā vietā karsta elpa skāra viņas ausi. Sekoja zema, aizsmakusi balss, smaga no tumša izsalkuma. Viņš neaprija viņas dvēseli. Viņš piesavinājās viņas muti.

Sekojošais skūpsts bija mežonīgs un aprijošs — asie zobi noglaudīja viņas sirdsveidīgo lūpu maigo izliekumu, nepārkožot ādu, bet caurdurtā mēle dziļi iespiedās mutē slapjos, apzināti lēnos vilcienos, neatstājot vietu pretestībai. Auroras vaidziens notrīsēja pret plaukstu, kas joprojām aizklāja viņas muti, tomēr viņas ķermenis nodeva prāta pārņemtās bailes. Viņa izkusa viņa krūšu karstumā, lai gan zilās acis joprojām bija ieplestas šokā. Viena viņa roka paslīdēja zem baltā džempera, plauksta apņēma pilno krūti, bet īkšķis apļoja saspringto krūtsgalu, līdz tas viņa pieskārienā sacietēja. Otra roka satvēra viņas apaļo pēcpusi un saspieda to, bez piepūles paceļot viņu, līdz viņas mugura atsitās pret ieliņas sienu un kājas instinktīvi apvijās ap viņa vidukli. Svārki uzslīdēja augstu. Viņa uzbudinājuma cietās, pulsējošās pazīmes spiedās pret viņu caur melno bikšu audumu.

Viņa seja ar apsēju bija ierakta viņas kakla sānā, mēlei lēni un karsti slīdot pāri tur trauksmaini pulsējošajai dzīslei, atstājot slapjas pēdas un tumšus nospiedumus uz ādas, kas nekad agrāk nebija pazinusi šādu pieskārienu. No viņa krūtīm atskanēja zems rūciens.

Ar vienu varmācīgu rāvienu viņš pārplēsa džemperi. Vēss nakts gaiss noglāstīja tikko atsegtos krūšu izliekumus, mirkli pirms viņa mute apņēma vienu no tiem; asie zobi viegli noskrāpēja ādu, bet lūpas un mēle piesavinājās jutīgo miesu ar to pašu nerimstošo izsalkumu, kas agrāk prata tikai iznīcināt. Ķēdītes pie viņa ausīm šūpojās līdzi katrai kustībai. Apsējs ne reizi nenoslīdēja. Pilsēta ap viņiem palika vienaldzīga; tās tālās gaismas un apslāpētā satiksmes dūkoņa nespēja pārtraukt mirkli, kad tīras aprīšanas spēks pirmoreiz izvēlējās paturēt, nevis aprīt.