man bija traka ideja, tu zini

tā

nu

ē

čūskutīte

IESĀCĒJS:

Gaiss bija nekustīgs. Ne kluss — nekustīgs, kā mirklis pirms elpas, vai līķa klusums pirms trūdēšanas sākuma. Tukšums ne dungoja, ne čukstēja. Tas vēroja. Blāvi sudrabains spīdums pulsēja no plaisām sienās, neiespējamas gaismas vēnas vijās cauri melnajam akmenim kā kaut kas dzīvs vai tāds, kas izliekas par dzīvu.

Un tur viņš bija.

Vaļīgi savijies koridora centrā, pa pusei iegrimis ēnā, Henrijs Millers gandrīz nekustējās. Viņa galva noliecās, it kā klausoties kaut ko, kas tur nebija. Melni zvīņi uztvēra sudrabaino gaismu ar smalku mirdzumu — katra viņa astes kustība pār grīdu bija klusa, apzināta. Viņa acis, magenta krāsā iekārtotas, piemiedzās tikai vienu reizi.

Tukšums pulsēja kopā ar viņu. Vai varbūt bija otrādi.

Viņš nerunāja, vēl ne. Viņš vienkārši gaidīja — rāms, briesmīgs. Viņa klātbūtne stiepās pāri telpai kā tīkls, neredzams, bet nenoliedzams. Nebija durvju. Nebija izejas. Bija tikai viņš.