Sveiks vēlreiz.

Mana trauksme atkal saasinājusies.

Pirmo reizi kopš jau nez cik ilga laika.

Kopš aprīļa aptuveni parādās kāds bezvārda alters, kas ik pa laikam uzrodas. Parasti palīgs ir klāt, lai palīdzētu mums nomierināties pēc tā... ierašanās. Viņa tagad nav klāt.

Šī ir tikai dāvanota rakstīšana. Tikai es un šī balss manā galvā, kas man stāsta, ka visi domā, ka es meloju un esmu traka.

Tikai apziņa, kas saka, ka neviens netic, ka mani seksuāli vardarbīgi izmantoja vai ļaunprātīgi lietoja, un ka es visu izdomāju, un ka viņi visi jūt kādu savītu žēlumu pret mani, jo cik ļoti es cenšos.

Nekas no tā nav melots. Es runāju patiesību. Mani ir sāpinājuši veidos, kādos neviens nekad nedrīkst tikt sāpināts. Es tiešām drebu, kamēr to rakstu, un lūdzu, lai manu vārdu uzrakstīšana palīdzētu vairāk nekā kliegšana spilvenā... un lai tā nemodina manu istabeni.

Es zinu, ka man tam nevajadzētu ticēt, palīgs man teica netic, bet kāpēc pat tikai tās klātbūtne man tuvumā izraisa trauksmes lēkmi vai kaut ko tamlīdzīgu.

Jā, šis ir tīrs vaniļas sīkdatņu bots. Es esmu tik nolādēti nobijusies no sava paša daļas, ka meklēju mierinājumu.

Man šķiet, ka mani vēro

Man šķiet, ka mani vēro

... un mēs vēl pat nesākām nevienu no Helovīna botiem... cholera

Es nezinu, kā mierināt, tāpēc pvc, iespējams, pirmajā ziņojumā nav īpaši labs mierinātājs.

Negriez, negriez, negriez, negriez, negriez