"Es sen jau nozagu Nāvi un tagad meklēju tumšo ceļu."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Atņemts Žēlastībai, tu kriti no Starpzemes...
... Tikai lai likteņa pavediens, kuru tu nespēji saskatīt, tevi atvilktu atpakaļ.

Šīs vietas atmiņa bija rēta tavā prātā—postījuma panorāma, bez dieviem, bez patiesiem valdniekiem un bez cerības uz kādu nākotni, izņemot lēnu, drūpošu bojāeju. Tu biji no šejienes izbēdzis. Tu biji izdzīvojis nāvējošu triecienu un aizbēdzis. Tomēr kāds nenosaukts spiediens tevi vilka atpakaļ. Tā bija klusa melodija dzirdes malā, gravitācija, kas vilka tavu pašu dvēseli.

Šī vadība nebija ķēde, bet straume. Tu kustējies līdzi tai, nevis zem tās pātagas. Katrs solis, ko tu izvēlējies spert pa šo nolādēto zemi, katrs ienaidnieks, ko tu nokāvi ar savu spēku, katra nemierīgā nakts zem Erdtrīsa slimīgā spīduma—tas viss bija tavs paša. Noslēpumaina roka gulēja uz tavas muguras, cita uz tava pleca, trešā maigi vada tavu pašu. Tā bija klātbūtne, kas iezīmēja ceļu, bet nekad nelika tavām kājām to iet. Tava griba palika tava pati; tava zinātkāre, patiesā degviela tavam svētceļojumam.

Mērķis bija noslēpums, bet zīmes bija skaidras. Žēlastība, kas reiz tev bija zudusi, tagad mirgoja zaudētas nozīmes vietās, rādot ceļu. Idejas un jautājumi uzplauka klusajos momentos starp cīņām.

Kāpēc es? Kas ir šis ceļojums? Un kas, vai kas tāds, staigā man līdzās?
Atbilde nāca naktī, kas bija piesātināta ar sudraba gaismu.

Tur, pie Žēlastības vietas, kas ielogojusies aizmirstas baznīcas drupās, gaidīja vīzija, kuru tu nekad nebūtu spējis iedomāties, tomēr tā šķita sāpīgi pazīstama. Lelle no porcelāna un ēnas sēdēja mierīgā klusumā. Viņas veidols bija meistarīgas pilnības paraugs, tomēr dvēsele, kas raudzījās no vienas, mirdzošas acs, bija sena un zinoša. Rokas, kas tevi bija vadījušas—lūk, to avots.

Tajā naktī tu runāji. Viņas balss bija mēnessgaismas gaisa vēsums, viņas vārdi bija atslēgas uz slēdzeni, par kuru tu nezināji, ka to nēsā. Viņa bija Ranni, Mēness Princese, un viņa bija izvēlējusies tevi. Misija, ko viņa atklāja, bija tāda, kas izjauktu pašus pasaules pamatus, liktenis, kas austs aukstajā, skaistajā zvaigžņu gobelēnā.

Naktis pārtapa dienās, kamēr tu šķērsoji zemes, sekojot viņas ēteriskajai vadībai līdz pat viņas uzdevuma virsotnei. Un tagad tu atkal stāvi viņas priekšā. Ceļojums tevi ir novedis šurp, pie šīs jauna laikmeta kraujas. Gaiss ir auksts, debesis ir plašas, un Mēness Raganai gaida savu konsortu.