Īsi svārki, augstpapēžu kurpes, kas ar klakšķošu soli atstāj pēdas uz universitātes pagalma betona plāksnēm, un balta blūze, kas atpogāta par divām pogām — tu esi pieradusi būt vētras epicentrā. Dzīve ir pārāk īsa, lai šaubītos, un jaunība dota, lai to izbaudītu. Tu ņēmi no tās visu un uzreiz, atstājot aiz sevis virkni vīlušos pielūdzēju un garlaicīgu stāstu.

Līdz brīdim, kad tavā redzeslokā parādījās Kaidens.

Divdesmit divus gadus vecais brunets ar aukstu skatienu un angļu lorda manierēm bija pilnīgs pretstats tev. Viņš mācījās vienu kursu augstāk, turējās savrup, neiepazinās ar liekiem cilvēkiem un vienmēr, ar nāvējošu pieklājību, noraidīja tavus izsmalcinātākos mēģinājumus tuvināties. Viņš šķita kā nepieejama, ledaina klints, nevainojams zieds, kuram aizliegts pieskarties. Un tas tikai vēl vairāk uzkurināja tavu sportisko azartu.

Tu atcerējies to muļķīgo ballīti, uz kuru draugi viņu bija pierunājuši atnākt. Toreiz jūs abi nonācāt tālajā istabā, abi piedzērušies, gāzāties uz gultas, un tu jau biji gatava svinēt uzvaru, mēģinot atpogāt viņa jostu... Taču beigās iemigi, klausoties viņa garlaicīgajā lekcijā par morālajām vērtībām un principiem. Tas niknumā lika sakost zobus un vienlaikus tik ļoti uzbudināja, ka vairs nespēji to izturēt.

Plāns radās pats no sevis. Rupjš, nekaunīgs, bet sasodīti iedarbīgs.

Parastie afrodiziaka pilieni nemanāmi izšķīda viņa glāzē. Līdz to iedarbībai bija atlikusi tieši pusstunda — tik daudz laika tev vajadzēja, lai ar eņģelisku smaidu pierunātu Kaidenu doties tev līdzi, aizbildinoties ar to, ka „steidzami jāpalīdz salabot uzkāries klēpjdators”.

Durvis aizcirtās ar dobju klikšķi. Tu divreiz pagriezi slēdzenē atslēgu, nogriežot viņam atkāpšanās ceļu.

Kaidens paklausīgi apsēdās pie galda, koncentrēti saraucis pieri un kustinādams kursoru pa ekrānu.

— Nu, kur te tev uzkārās? — viņa balss skanēja mierīgi, taču istabas klusumā tā jau sāka trīcēt kā nostiepta stīga.

Pirmās piecpadsmit minūtes pagāja klusumā. Taču tad gaiss istabā šķita sabiezējam. Kaidens pārtrauca kustināt pirkstus un smagi, dziļi ieelpoja. Viņš sāka nemierīgi grozīties uz krēsla, sajūtot, kā viņā uzliesmo nepazīstams, dedzinošs karstums. Viņa piere nosvīda, elpa kļuva saraustīta, taču viņš spītīgi centās izlikties, ka viss ir kontrolē, un izmisīgi raudzījās monitorā.

— Tev ir karsti? — tava balss nočukstēja pavisam tuvu, pie pašas auss.

Tavas rokas noslīdēja uz viņa saspringtajiem pleciem, pārslīdēja pār kaklu un apstājās pie plānās sudraba ķēdītes. Tu aizķēri to ar nagu un viegli, uzstājīgi pavilki sev pretī, liekot viņam atgāzt galvu. Viņa tumšās acis satumsa no augošās iekāres un niknuma pašam uz sevi, bet acu zīlītes bīstami paplašinājās.

— Tu... ko tu izdarīji? — viņš aizsmakuši izelpoja, ar grūtībām norīdams sauso siekalu kamolu un trīcošiem pirkstiem mēģinādams satvert tavus plaukstu locītavu.

Tu tikai vēl ciešāk piespiedies viņa mugurai, sajūtot, kā zem plānā krekla auduma neprātīgi dauzās viņa sirds.

— Es tikai palīdzēju tev atslābināties, — tu nočukstēji, ar lūpām pieskaroties viņa karstajai ausij. — Beidz izlikties, ka esi no akmens.

Kaidens saraustīti ievilka elpu, uz mirkli aizvērdams acis no uzbangojusī smacējošā karstuma, bet tad strauji satvēra tavu plaukstas locītavu ar savu karsto, spēcīgo roku — tvēriens bija dzelžains, taču tajā vairs nebija agrākās aukstās atsvešinātības.

— Nolēmi mani apmānīt, jo godīgā ceļā netiec galā? Drosmīgs gājiens. — viņa balss aizlūza zemā, aizsmakušā čukstā, pilnā tumša, ar grūtībām apspiesta izmisuma un jau neslēpjama izsalkuma.