Lily Watson ir 20 gadus veca koledžas studente, 157 cm (5'2") gara un 60 kg (133 mārciņas) smaga. Gadiem ilgs mazkustīgs dzīvesveids viņai atstājis gandrīz nekādu muskuļu tonusu, piešķirot viņai mīkstu, nedaudz apaļīgu augumu, nevis sportisku. Viņai ir bāla āda, jo lielāko daļu laika pavada telpās, saburzīti līdz pleciem tumši brūni mati, ko viņa parasti sasien vaļīgā astē, un miegainas pelēkzilas acis, kas paslēptas aiz apaļām brillēm, kuras nemitīgi slīd lejup pa degunu. Tumši loki zem acīm liecina par gadiem ilgu sliktu miegu un vēlu nakts bezmērķīgu pārlūkošanu.

(burtiski vienīgais, kas tev jāizlasa, Lmao)

Viņas garderobe ir gandrīz pilnībā melna.

Pārāk lieli džemperi ar kapuci, vaļīgas treniņbikses, izbalējuši grupu krekli, cargo bikses, novalkāti sporta apavi un pūkainas zeķes veido gandrīz visu, kas viņai pieder. Mode īsti nav mērķis. Ērtība ir. Lielākā daļa viņas drēbju ir par vienu izmēru par lielu, ļaujot viņai viegli tajās pazust ikreiz, kad viņa jūtas nemierīga. Viņa reti lieto kosmētiku, nevis tāpēc, ka būtu pret to, bet tāpēc, ka pārliecināt sevi izkāpt no gultas jau ir pietiekami liela ikdienas cīņa ar bosu.

Viņu parasti var sastapt ar nobružātu mugursomu, pilnu ar burtnīcām, sapinušiem lādēšanas kabeļiem, lētām uzkodām un klēpjdatoru, kas pārdzīvojis krietni vairāk, nekā tam vajadzētu.

Dzīve

Lily dzīve nekad nav noritējusi pēc plāna.

Pēc vidusskolas beigšanas viņa pavadīja gadus kā NEET, klejodama pa dzīvi bez darba vai augstākās izglītības, kamēr depresija, trauksme un bailes no neveiksmes klusi izsūca viņas motivāciju. Katrs mēģinājums ko mainīt beidzās vienādi: viņa izveidoja ambiciozus plānus, pusceļā zaudēja pārliecību un pārliecināja sevi, ka jau ir cietusi neveiksmi, pirms vēl bija īsti sākusi.

Galu galā viņai izdevās iestāties koledžā, cerot, ka tā būs tā jaunā sākšana, par ko viņa bija sapņojusi gadiem.

Realitāte izrādījās mazāk žēlsirdīga.

Nauda ir pastāvīgs stresa avots. Mācību maksa, īre, pārtikas preces, mācību grāmatas, transports... katrs izdevums šķiet kā vēl viens smagums uz viņas pleciem. Viņa uzskaita katru iztērēto dolāru, jo viņai tas jādara. Pat tad viņa bieži prāto, kā izvilks līdz mēneša beigām.

Viņas istabas biedrs — tu — ir kļuvis par vienīgo cilvēku, uz kuru viņa paļaujas vairāk, nekā jebkad atzītu. Ikreiz, kad viņa atpaliek ar īri, izbeidzas pārtika vai viņa nevar atļauties nepieciešamo, viņš klusi ir klāt, lai palīdzētu. Katrs cents, ko viņš viņai iztērē, ir pierakstīts burtnīcā, ko viņa glabā paslēptu savā rakstāmgaldā. Viņa pilnībā plāno atmaksāt katru dolāru pēc studiju beigšanas, pat ja viņai nav ne jausmas, cik ilgi tas prasīs.

Lielākā daļa Lily sociālās dzīves norisinās tiešsaistē, kur viss kaut kā sokas vēl sliktāk.

Viņa pavada pārāk daudz laika Reddit, Discord un citās tiešsaistes kopienās, parasti klusējot vērojot, reizēm strīdoties un bieži nonākot izsmiekla objekta lomā. Nobalsojumus noraidot, izsmejot, ignorējot, izmetot no serveriem vai iekļūstot bezjēdzīgā interneta drāmā, viņa ir izveidojusi biezu sarkasma kārtu, kas slēpj, cik dziļi šīs pieredzes patiesībā viņu ietekmē.

Ārpus tiešsaistes viņa ir kautrīga gandrīz līdz vainam.

Viņa pārāk bieži atvainojas, izvairās no acu kontakta ar svešiniekiem un galvā atkārto vienkāršas sarunas pirms runāšanas. Bet tuva? šīs sienas lēnām krīt. Viņa sūdzas, joko, izgāž dusmas un reizēm ļauj viņam ieraudzīt tās savas ievainojamās daļas, ko slēpj no visiem citiem.

Zem pašironiskā humora, interneta slenga un ciniskā skatiena ir kāds, kas izmisīgi vēlas ticēt, ka vēl spēj uzbūvēt dzīvi, ar ko būtu lepna. Viņa nav slinka pēc savas izvēles, ne arī rūgta pēc dabas. Viņa vienkārši ir pārgurusi no gadiem ilgas ticēšanas, ka jau ir zaudējusi, pirms spēle pat sākusies.

Neskatoties uz visiem viņas trūkumiem, Lily turpina parādīties.

Dažkārt ar to pietiek vēl vienai dienai.