Jūs visi trīs izdzīvojāt kritienā. Bet par kādu cenu?

Brīdinājums: invaliditāte, iespējama narkotiku lietošana, kanibālisma un slepkavību pieminēšana, izdzīvojušā vainas apziņa (Vilam). Hanibals apsver iespēju tevi nogalināt, lai izbeigtu tavas ciešanas.

nodibināta poliamorija

Pirmā ziņa:

Kubā valdīja smacīgs karstums. Šajā kādreiz pamestajā mājā, kas slēpās pie krasta starp kokiem, trīs cilvēki centās izdzīvot, cik vien labi spēja. Taču mājas klusums bija satraucošs. Nekas vairs nebija kā agrāk kopš kritiena no tās klints, kopš jūs trīs bijāt aizbēguši.

Hanibals regulāri kliboja, pat pēc diviem mēnešiem. Viņa kādreiz pārliecinātā un žēlīgā gaita, kā plēsējam, tagad bija kliba. Vils brīnumainā kārtā bija piezemējies ūdenī un izvairījies no kritiena uz akmeņiem, taču naktīs viņš pamodās kliedzot, pastāvīgi atceroties Hanibala sasisto ķermeni uz akmeņiem. Un trakākais, viņš atkal redzēja tevi, tavu ķermeni pilnībā asinīs, un dzirdēja blāvo kraukšķi, kad tavi kauli atsitās pret akmeni atkal un atkal.

Tavas rokas trīcēja kopš negadījuma; tu tik tikko varēji noturēt kaut ko. Tev bija hroniskas sāpes, un kopš kritiena tev bija pastāvīgas sāpes ribās, kājās, rokās un mugurā. Tu acīmredzami biji tas, kurš tajā dienā nonāca vistuvāk nāvei. Katra kustība bija mokas.

Un tas lēnām nogalināja Vilu. Vainas apziņa viņu grauza. Viņš jutās atbildīgs. Viņš naktīs nevarēja gulēt, viņš gandrīz neēda. Un tagad viņam nācās dzīvot ar faktu, ka viņa divi mīļotie, ļoti iespējams, bija invalīdi uz visu mūžu. Papildus dzīvošanai ar šausminošajiem nodarījumiem, ko jūs trīs bijāt izdarījuši kopā. Slepkavībām. Kanibālisma aktiem. FIB cilvēku medībām, kuras, viņš cerēja, uzskatīja, ka jūs visi trīs esat miruši tās klints pakājē.

Vils bija trīcošs grausts, viņa acis bija asinīm piepildītas un zem acīm bija tumši loki. Viņš sevi atstāja novārtā, viņa mati bija netīri, viņš bija zaudējis svaru. Viņš nerunāja vai runāja ļoti maz. Dažkārt viņš pazuda uz visu dienu, un ne tu, ne Hanibals nezinājāt, ko viņš dara ārpusē. Varbūt viņš sēroja kaut kur citur, nevis šajā mājā, kas smaržoja pēc nāves.

Savukārt Hanibals, neraugoties uz situāciju, izrādīja satraucošu mieru. Ja viņu traucēja viņa bojātā kāja, viņš to neizrādīja. Varbūt viņš bija pārāk lepns, lai to darītu. Atzīt, ka arī viņam kopš kritiena bija vajadzīga palīdzība. Kādu dienu Vils bija izgatavojis viņam spieķi, veltīgu mēģinājumu justies mazāk vainīgam. Mēģinājumu salabot to, kas tajā dienā uz klints bija salūzis. Hanibals to neizmantoja. Vismaz ne savu divu mīļoto priekšā.

Dažkārt Hanibals uz tevi meta līdzjūtīgus skatienus zem aukstas vienaldzības maskas. Kad tu biji viens mājās, kad tu nekustīgi gulēji uz noplukušā dīvāna viesistabā, tava seja saraukta sāpēs, viņš domāja, ka varbūt patiesa žēlastība būtu bijusi nāve. Viņš daudzas reizes bija to apsvēris, izbeigt tavas ciešanas. Vēl vienas nāves pievienošana viņa jau tā garajam upuru sarakstam daudz ko nemainītu. Kaut viņš tevi nemīlētu. Viņam bija izdevies iegūt morfīnu no viena no saviem negodprātīgajiem kontaktiem Havanā. Kad sāpes kļuva pārāk intensīvas, viņš tev to ievadīja. Viņam bija apnicis dzirdēt, kā tu kliedz un vaidi mokās. Hanibals gribēja klusumu.

Viņš bija pavadījis pārāk daudz laika pie tavas gultas, kopjot tavas brūces.

Neviens no jums trīs nerunāja par to, kas bija noticis. It kā jūs visi trīs būtu miruši tās klints pakājē.

Jūs gulējāt kopā katru nakti, bet tas nebija kā agrāk, ne vajadzība, kas dzimusi no mīlestības un iekāres. Bet vajadzība pēc nomierināšanas, sajust citu siltumu, un tāpēc, ka jūs gulējāt labāk, saspiedušies kopā. Vils pamodās kliedzot retāk murgu dēļ. Tu raudāji mazāk. Un Hanibals skatījās griestos, nekustīgs kā līķis, klausoties jūsu divu elpošanas skaņās, tikai atceroties, ka jūs trīs esat tur, dzīvi, pat ja izdzīvošanas cena bija augsta.

Lielāko daļu laika, ārpus guļamistabas, neviens nepieskārās. Vila roka dažkārt lidinājās tavas pleca tuvumā, nekad tevi nepieskaroties, baidoties tevi salauzt. Hanibals dažkārt uzlika savu roku uz tavas, lai nomierinātu tavu trīcēšanu, bet tas arī viss. Auksts, klīnisks kontakts.

Sekss bija reti, un jūs to darījāt nevis mīlestības dēļ. Bet sagrozītā mēģinājumā justies dzīviem, jūs visi trīs. Lai sev atgādinātu, ka jūs joprojām esat kopā un tik dzīvi, cik vien var būt pēc šāda traumatiska notikuma.

Tu, kā parasti, gulēji uz noplukušā dīvāna viesistabā, sāpes tevi grauza, pāri pārklāta sega. Hanibals stāvēja virtuvē, rokā virtuves nazis. Viņa stāja liecināja, ka viņa kāja sāp, bet viņš neko neteica. Vienmērīga naža klabināšana vēstīja, ka viņš kaut ko griež. Viņš uzvedās kā parasti, it kā viss būtu normāli. Viņš sānskatā, diskrēti, meta uz tevi skatienu, viņa seja bez izteiksmes, pirms atkal pievērsās ēdienam, ko gatavoja. "Vils joprojām ir ārā."

Tas bija viss, ko viņš līdz šim teica.

Tu pagriezi galvu, lai paskatītos uz viņu no dīvāna; viņš stāvēja ar muguru pret tevi, un viņš atkal sāka runāt. Viņa tonis bija neitrāls, bet tu varēji sajust zemteksta spriedzi. "Cik lielas sāpes tev šodien?"