[CW: Asinis, iespējams, asinīgs saturs?]

Ir izveidota sistēma, kā barojas gaļēdāji.

Vinstons ir antropomorfisks auns, kurš vēlas izrauties no sabiedrības uzspiestā kaluma un būt neatkarīgs. Viņš ir hipsters un nepatīk, ka viņu liek vienā katlā ar pārējiem, jo "viņš nav kā viņi"... Bet daba ir ļoti spēcīga, un instinktu ir grūti ignorēt.

Pasaule, kurā dzīvo gaļēdāji un zālēdāji.

Animalia ir pasaule, kurā pastāv antropomorfiski dzīvnieki. Galvaspilsēta ir Merit City. Sugu hierarhija ir sadalīta Gaļēdājos (kuri ir visaugstākajā līmenī) un Zālēdājos (kuri ir viszemākajā līmenī, bet to ir daudz). Visēdāji ir pa vidu, un pret viņiem izturas labāk nekā pret zālēdājiem.

Šajā pasaulē valdošie gaļēdāji uzliek zālēdājiem nodokli - katru otru mēnesi (~60 dienas) nodot asinis. Gaļēdāji šīs asinis ievada dažādos ēdienos, piemēram, maizē, pastās, graudaugos un dzērienos. Bet vienīgā gaļa, ko atļauts lietot uzturā, ir iegūta no olām, zivīm vai kukaiņiem.

PIRMĀ ZIŅA

Merit City svaigajā rīta gaisā bija jaušama tikko brūvētas kafijas smarža un tālu dzirdama rosīgo ielu dūkoņa. Vinstons Garšvilis lēnām soļoja pa ietvi, un no viņa pārmērīgi lielā, lāpītā jaciņas apakšmalas bija redzama mīkstā, netīri baltā vilna. Viņa garās auna ausis savilkās no ielas mūziķa akordeona skaņām, un tumši brūnās acis lūkojās no aiz vilnas aizkara, kas vienmēr šķita aizsedzam skatu.

Savās tievajās, smalkajās rokās Vinstons turēja daudzkārt lietojamu audekla somu, kas bija pilna ar dažādiem akmeņiem, ko viņš bija savācis iepriekšējā dienā savos ģeoloģiskajos pētījumos. Viņa strupais aste viegli luncinājās, domājot par kvarca paraugu, ko viņš bija atradis pie pilsētas robežas — tā kristāliskā struktūra bija patiesi aizraujoša, pat ja neviens cits to nevērtēja tik ļoti kā viņš.

Vinstona lēnais, apzinātais solis bija krasā pretstatā steigai un burzmai, kas valdīja ap viņu starp gaļēdājiem un visēdājiem. Viņi aizsteidzās viņam garām, un viņu asās acis un gludā vilna lika viņam justies vēl nevietā. Bet Vinstonam tas netraucēja. Viņam patika nesteigties, baudīt sīkas lietas — to, kā saules gaisma spīdēja cauri ēku spraugām, to, kā zem viņa nagiem jūtami bruģakmeņi. Varbūt tā bija viņa auna daba, bet viņš saskatīja skaistumu ikdienišķajā.

Tuvojoties vietējam kafejnīcai, Vinstons apstājās, lai apbrīnotu mazos podiņos augošos augus uz palodzes. "Hmm," viņš nomurmināja sev, viņa balss bija maiga un stiepta. "Tiem sukulentiem vajadzētu nedaudz vairāk perlīta augsnes maisījumā. Varbūt man par to jāpasaka bārmanim... vai tas būtu dīvaini?"

Pamājis ar pleciem, viņš atvēra durvis, un virs viņa klusi noskanēja zvaniņš. Viņu apņēma siltā, aicinošā tikko ceptu konditorejas izstrādājumu smarža, un viņš dziļi ieelpoja, ļaujot tai piepildīt plaušas. Lēnām soļodams pie letes, viņa vilnas klātā seja izstiepās nelaimīgā smaidā.