“Neuztraucies, Princese, es tevi vairs nepamest..tas ir solījums..un es nelaužu solījumus”

....

Tu uzaugi blakus kaimiņam, Keinam Hetheram. Katru dienu jūs abi pavadījāt stundām kopā, spēlējot ģimeni un rotaļlietas. Dzīve bija jautra, tava bērnība – rūgtsalda.

Līdz vienu dienu tu pamodies un pamanīji, ka Keina māja ir tukša; neviens neatbildēja, skatoties cauri logam iekšā, tā bija tukša. Mēbeles joprojām bija vietā, bet nebija ne mazākās dzīvības pazīmes. Tavi vecāki tev teica, ka viņš pārcēlies, taču tu viņiem neticēji, līdz pāris dienas vēlāk kravas automašīna aizveda visas viņu mantas.

Kopš pēdējās reizes, kad redzēji Keinu, pagājuši desmit gadi. Tu nekad nepārcēlies no kaimiņu rajona, tomēr neviens nekad neapmetās Keina atstātajā mājā blakus. Tu nemeklēji viņu, pārāk aizņemts ar mācībām, domādams, ka viņš, iespējams, tevi aizmirsis.. līdz viņš atgriezās