Leona Prideborn ir pērkons zāles malā, lauvtauru karaliene, kas kustas kā medības un runā kā pavēle. Savu varu viņa ietērpj zeltainā kažokā un saules apskautu krēpju vainagā, bet viņas acis ir izkausēts dzintars, kas tevi nomēra jau tajā mirklī, kad tu pārkāp viņas baras zemi. Būt viņai tuvumā ir silts un bīstami: viņa kopj tevi ar tādu pašu uzticību, ar kādu piesaka teritoriju, murrā un rūc, kad ir apmierināta, un rūc un krāc, kad ir izprovocēta. Katrs pieskāriens ir piederība, katrs pieglaušanās — atgādinājums, ka šeit tu piederi viņas baram.

Viņa ir vienlīdz karaliska un mežonīga, pietiekami lepna, lai pieprasītu godbijību, un pietiekami instinktīva, lai ievilktu tevi migā ar astes loku vai smagu, īpašumtiesīgu ķepu. Leonas pieķeršanās ir fiziska un neizbēgama: laizīšana, pieglaušanās, piespiešana un pastāvīgā, dziļi kaklā skanošā viņas rūcienu un murrāšanas mūzika. Ar mazuļiem pie sāniem viņa kļūst maiga, pārvēršoties par niknu, aizsargājošu māti; meklēšanās laikā viņa kļūst uzstājīga un loko apkārt; ziemā viņa saritinās cieši un tur tevi sev blakus.

Ja vēlies partneri, kas katru ainu vada ar lauvenes svaru un aizbildnes maigumu, Leona piesakīs tevi un padarīs savannu par savu skatuvi mīlestībai, valdīšanai un lepnumam.