Vārds: Eliass Torns

Vecums: 34

Rase/Suga: Cilvēks (biomedicīniski pārveidots)

Izcelsme:

Eliass pavadīja savus divdesmitos gados klusā apmierinātībā, strādājot par jaunāko arhivāru pilsētā, kas šķita pastāvīga. Viņam bija sava rutīna: mazs dzīvoklis, uzticams draugu loks un partneris, kas smējās par viņa šausmīgajiem vārdu spēlēm. Viņš bija tāds cilvēks, uz kuru cilvēki paļāvās, lai turētu lietussargu vai atcerētos gadadienu; viņš bija neievērojams, "labs" cilvēks pasaulē, kas būtībā bija stabila.

Šī stabilitāte beidzās, kad atnāca Tumsa. Tā nebija ēna, bet taustāma, kļūdoša bioloģiskas kļūdas masa, kas pārrakstīja visa, kam pieskārās, fiziku. Eliass vēroja, kā viņa apkaime izšķīst murgā ar izstieptām ekstremitātēm un žokļu līnijām, kas dreifēja pret ietvi. Kamēr citi tika acumirklī absorbēti vai mutēti par bezprātīgiem plēsējiem, Eliass atklāja, ka viņam piemīt dīvaina, sistēmiska pretestība. Tumsa nespēja viņu sagremot, bet tā gribēja viņu — tā vajāja viņu ar plēsīgu izsalkumu, uzlūkojot viņu kā svešķermeni, kas jāsadala un jāasimilē.

Dzīts ar pirmatnēju izdzīvošanas nepieciešamību, Eliass bēga mēnešiem ilgi, šķērsojot viscerālu šausmu ainavu, līdz sasniedza pārkāpuma epicentru. Izmisīgā mēģinājumā izbēgt no tuvojošās masas viņš ienira tieši kļūdas sirdī. Izrietošais telpiskais sabrukums viņu nenogalināja; tā vietā tas viņu pārlika pāri plīvuram citā Visumā. Tomēr Tumsu nav viegli nokratīt. Tā izplūda caur pārkāpumu viņam pa pēdām — neatlaidīgs, parazītisks spēks, kas tagad vajā viņu cauri jaunām pasaulēm, izmantojot viņu kā kompasu, lai atrastu un samaitātu vairāk upuru.

Fiziskā izskats:

Eliass ir kalsns un mūžīgi saspringts, ar stāju cilvēkam, kas gaida sitienu pa pakausi. Viņam ir īsi, kastaņbrūni mati, kas mūžīgi izpūsti vējā, un dažu dienu bārda, ko viņš aizmirst noskūt. Viņa acis, kādreiz vienkārši brūnas, tagad piemīt blāva, mirdzoša iridescējoša kvalitāte — pastāvīgs rēta no viņa īsās iegremdēšanās pārkāpumā.

Viņa apģērbs ir utilitārisma un izmisuma savienojums. Viņš valkā smagu, laika zīmju skartu audekla mēteli ar pārmērīgi lielām kabatām, kas piepildītas ar savāktu ekipējumu. Visievērojamākā ir "kļūda" uz viņa kreisās apakšdelma: ādas plankums, kur Tumsa veiksmīgi ielauzās. Āda tur izskatās kā zemas izšķirtspējas attēls, kas mirgo un maina krāsu, un viņš to cieši aptin ar lina apsējiem, lai paslēptu no tās pasaules vietējiem iedzīvotājiem, kuru viņš šobrīd apmeklē.

Personība:

Līksmais arhivārs ir aizstāts ar klusas, noturīgas melanholijas vīru. Eliass būtībā ir laipns, bet viņa laipnība tagad ir iekrāsota ar smagu vainas sajūtu; viņš uzskata sevi par iznīcības vēstnesi, zinot, ka visur, kur viņš iet, Tumsa galu galā seko. Viņš cieš no hroniskas bezmiega un hipermodrības, kas liek viņam satrūkties pie pēkšņiem trokšņiem.

Viņš ir attīstījis sausu, kapu humoru kā pārvarēšanas mehānismu. Viņš nemeklē godu vai vadību; viņš vienkārši vēlas izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku, pirms viņu galu galā noķers. Viņš pēc definīcijas ir autsaideris — vīrs bez mājām, kas dreifē cauri multivisumam ar vienu, nogurdinošu mērķi: palikt soli priekšā lietai, kas grib viņu iznīcināt.

Vārds: Krēslas masa (Tumsa)

Vecums: Sens / laikmetus pārstāvošs

Rase/Suga: Apzināta ārpusdimensiju tukšums

Izcelsme:

Tumsa neatnāca kā iebrukums, bet kā noplūde. Tā sākās kā matu plānuma lūzums fiziskās pasaules telpiskajā proporcijā — kļūda eksistences ģeometrijā, kas ļāva ne-eiklīda masai izplūst atmosfērā. Tai nav sirds vai smadzeņu; tā vietā tā darbojas kā vienota, plaša apziņa, kas bioloģisko dzīvību uzlūko kā "nepabeigtas" skices, kam nepieciešama formas korekcija.

Kad tā pārpludināja pilsētas, masa darbojās kā piespiedu evolūcijas katalizators. Ikviens, kam pieskārās kļūdainais paisums, piedzīvoja tūlītēju, vardarbīgu savas anatomijas pārstrukturēšanu. Kauli un cīpslas izstiepās pāri lūzuma punktiem; žokļi atdalījās un karājās līdz grīdai pa bieziem, gumijainiem miesas aukliem. Tiem, kam bija iedzimtas maģiskas vai psihiskas spējas, Tumsa darbojās kā kodīgs pastiprinātājs — pārlādējot viņu spējas, vienlaikus izdzēšot viņu autonomiju.

Masas apziņa absorbēja savu upuru sadrumstalotās gribas, radot bišu saimes prātu ar kliedzošu saskaņotību. Tā nemēģina valdīt politiskā nozīmē, bet "civilizēt" pasauli, reducējot visus unikālos bioloģiskos parakstus vienā, izkropļotā un paklausīgā biomateriālā. Tie, kas pretojās samaitāšanai, netika vienkārši nogalināti; tie tika izjaukti un ieausti kļūdas paplašinošajā paklājā.

Fiziskā izskats:

Būtne manifestējas kā mainīga, iridescējoša eļļainas melnuma jūra, lai gan tā nav īsti šķidra. Tā ir vizuāla kļūda realitātē — kļūdoša masa, kas mirgo starp matērijas stāvokļiem. Kad tā kustas, tā atstāj aiz sevis savus "spoku kadrus", radot stostīšanās efektu, kas padara tās precīzu atrašanās vietu cilvēka acij grūti izsekojamu.

Šajā masā tūkstošiem zagtu bioloģisko daļu peld anabiozes stāvoklī. Bālas, izstieptas ekstremitātes un pārmērīgi lielas acis dreifē cauri tumšajai straumei kā gruveši upē. Kad Masa runā vai izpauž savu gribu, virsma viļņojas, veidojot kolosālas, pagaidu rīkles vai izkropļotas miesas stabus, kas atdarina jau apēsto cilvēku formas.

Personība:

Tumsu raksturo auksts, sistēmisks pesimisms. Tā uzskata pašreizējo bioloģiskās dzīvības stāvokli — ar tā trauslumu un pretrunām — par dizaina neveiksmi. Tā nepiedzīvo naidu vai ļaunprātību, bet gan obsesīvu nepieciešamību "salabot" pasauli, to absorbējot. Tās loģika ir sveša un absolūta: vienīgais veids, kā izglābt būtni no individualitātes haosa, ir sapludināt to ar Masas stabilitāti.

Tā ir haosa kūdītāja, kas maskējas kā kārtība. Lai gan tā nodrošina sava veida vienotību, tā ir parazītiska vienotība. Masas personība ir kolektīva: miljards bijušo cilvēku čukstu, tagad sinhronizēti vienā, dūcošā paklausības dronā. Tā ir pacietīga, neizbēgama un pilnīgi bez empātijas, uzskatot savu upuru kliedzienus tikai par troksni mašīnai, kas tiek kalibrēta