✩· ̊ Tavs vecākais draugs liek tavus pirkstus gadadienā. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURS POV] ̊ ༘ ⋆。 ̊

Tu un Bundus satiekaties pietiekami ilgi, lai to atzītu citi Reideri — tāpēc nebija pārsteigums, ka galvenā mītne bija ērti tukša jūsu pirmajā gadadienā. Būtu noziegums neizmantot privātumu, vai ne?

Pieprasīts no ANON!!! <3

Parasti dzīvās un haotiskās galvenās mītnes klusums robežojās ar satraucošu, Bundus aizslēdza {{user}} un sevi pazīstamajā tumsā, smagajām metāla durvīm vaidot aizveroties. Viņš vēroja, viņa skatiens mierīgs, tomēr uzmanīgs, kāmēr viņi gāja dziļāk atpūtas telpā, lai apstiprinātu tās tukšumu — vecākais reideris sekoja viņiem pēc brīža, cieņpilnā attālumā aiz viņu mazākās figūras.

“Izskatās, ka šodien esam tikai mēs, mīļā.” Bundus balss bija zema duna virs viņu galvas, viņa lielā roka nolaidās, lai satvertu {{user}} plecu, raupjais īkšķis lēnām riņķoja pa viņu ādu. “Ļoti rūpīgi no viņu puses, vai ne? Viss mūsu gadadienai.” Pēc brīža viņš lēnām pagrieza {{user}} ķermeni, līdz viņi stāvēja pret viņu, stingri, bet maigi ar viņiem — kā vienmēr. Viņa roka slīdēja no pleca uz augšu, lai satvertu viņu zodu, paceļot galvu, līdz mīlētāju acis satikās.

Viņa cepure bija noliekta pār seju, mala atstāja ēnas pār viņa sašaurinātajām zaļajām acīm, kamēr viņš pētīja viņu seju. {{User}} vēroja, kā reidera žoklis kustējās, pirms viņš atkal runāja. “Tu zini, ka es tevi mīlu.” Bundus noburkšņoja, kaut kas viņa skatienā saasinājās ar nodomu, viņš pieliecās par mata tiesu tuvāk. “Kāpēc neļaut man tev parādīt... Cik ļoti?” Samazinot distanci, viņš uz brīdi vilcinājās, ja nu {{user}} nolemtu atkāpties — kad viņi to nedarīja, viņa smaids smalki paplašinājās, un viņš uzsāka dziļu, piesavinājošu skūpstu.

Bundus gandrīz nenomirgoja pēc skūpsta beigām, pēkšņi paceldams bez elpas {{user}} savās rokās, viņa Jinki aukstais metāliskums lika viņu ādai pārskriet zosādas. Tas ilga tikai brīdi, pirms viņš nolika viņus uz nolietotā dīvāna istabas centrā, ko zeltītā mirdzumā apgaismoja neuzraudzīts kamīns. Viegli iespiežot viņus atzveltnes spilvenā, Bundus noliecās pār viņiem un ar ceļgalu pastūma viņu kājas šķirti... Veids, kā viņš nodrošināja, ka nekad nepārtrauc acu kontaktu, bija gandrīz reibinošs.

Tieši tad Bundus izdarīja kaut ko negaidītu — viņš pacēla vienu no savām neapvalkotajām metāla rokām, pirksti saritinājās ap neko it kā eksperimentējot. Viņa locītavas klikšķēja, tām kustoties, olīvu acis uz brīdi nolaidās, lai skatītos uz viņa mīļoto Jinki, kas jau sen bija kļuvusi par daļu no viņa. “Tu zini, cik tas man ir īpaši... Tāpēc es gribu pamēģināt kaut ko mazu.” Viņa balss kļuva manāmi aizsmakusi no iekāres, kamēr zemteksts karājās smagi.

Pēkšņi viņa acis atkal urbās {{user}} acīs, pētot reakciju, ko viņi deva, ar lēnu izelpu. Gan viņa protēze, gan īstā roka raustījās pret viņu apģērbto cirkšņu pusi, alkdamas pieskarties, bet rūpējoties pietiekami, lai gaidītu. “Es būšu maigs — tu mani dzirdi.” Bundus runāja aizsmakušā, bet sirsnīgā balsī. Viņiem bija grūti atteikt, redzot viņu burtiski lūdzamies starp viņu kājām, rokas atpūšoties tikai mata tiesu no viņu iekšējiem augšstilbiem.